Arhimandrīts Tavrions

Arhimandrīts Tavrions (laicīgais vārds – Tihons Batozskis; 1898. g. 10. augustā Krasnokutskā, Harkivas guberņā, Krievijas impērijā – 1978. g. 13. augustā Valgundē, Latvijas PSR) – Kristus Apskaidrošanās Tuksneša (Jelgavas novada Valgundes pagastā) garīgais tēvs, pareizticīgais misionārs.

Vecāki nosauca viņu par Tihonu. Batozsku ģimenē Tihons bija sestais bērns no desmit dēliem, viņa tēvs bija finanšu pārzinis Krasnokutskas pilsētas valdē, Harkivas guberņā.

Kopš astoņu gadu vecuma Tihons bija piekalpojis dievnamā un sapņojis iestāties klosterī. Tomēr vecāki cerējuši, ka dēls izvēlēsies citu ceļu, un sūtīja viņu mācīties skolotāju seminārā. Taču pēc tā absolvēšanas Tihons Batozskis vienalga devās uz slaveno Gļinskas Vissvētās Dievmātes Piedzimšanas Tuksnesi (vīriešu klosteri) (tagad atrodas Sumu apgabalā, Ukrainā).

Pirmā pasaules kara laikā T. Batozskis tika iesaukts armijā, pēc tam atkal atgriezās Gļinskas Tuksnesī (klosterī). 1920. gadā Tihons tika iesvētīts par mūku, pieņemot vārdu Tavrions.

Tie bija laiki, kad Kristīgā Baznīca un priesteri tika vajāti. Tavrions (Batozskis) atbalstīja bīskapu Pavlīnu (Krošečkinu), kuru lielinieki ieslodzīja cietumā. Tavrions (Batozskis) cīnījās pret tā dēvētajiem “obnovļenciem” (“atjaunotās” Baznīcas piekritējiem), kuri centās “modernizēt” Pareizticību; viņš apbraukāja attālās draudzes un iesaistīja ticīgos aktīvā draudžu dzīvē. Pārāk aktīvais garīdznieks ļoti nepatika bezdievīgajai ateistu varai.

1929. gadā, jau būdams arhimandrīta kārtā, tēvs Tavrions tika arestēts, izvirzot viņam apsūdzību par sazvērestību pret padomju varu, un tika nosūtīts uz Baltās-Baltijas jūras kanāla (kriev. saīs.: Беломорканал) būvniecību. Spēkus nogurdinošs, pārmērīgi smags darbs un dzīve pusbadā nesalauza priestera garu. Visgrūtākajās bezizejas minūtēs, kad vairs nebija spēku pavilkt smagi piekrauto ķerru, viņu glāba lūgšanas.

Pēc atbrīvošanas t. Tavrions (Batozskis) četru gadu laikā bija spiests pildīt priestera pienākumus nelegāli – slepenībā no varas pārstāvjiem viņš noturēja ikdienas Liturģiju, pieņēma grēksūdzes, izdalīja Svēto Vakarēdienu, kristīja un svaidīja ar eļļu ticīgos. “Labvēļi” uzrakstīja ziņojumu ar apsūdzošu saturu. Svētais tēvs atkal tika arestēts un “par slepenu baznīcu izveidi” notiesāts uz 8 gadiem ieslodzījuma Sverdlovskas apgabala Turinskas koncentrācijas nometnē. Un atkal viņu sagaidīja pārmērīgi smags darbs mežizstrādē, dzīve pusbadā, kriminālo noziedznieku ņirgas.

1944. gadā t. Tavrionam (Batozskim) tika piespriests mūža izsūtījums uz Kazahstānu. Tur viņam kļuva nedaudz vieglāk, tomēr sadzīves apstākļi bija smagi, nācās dzīvot zemnīcā. Tas stipri iedragāja tēva Tavriona veselību. Tikai 1956. gadā viņš tika atbrīvots un reabilitēts kā bez vainas notiesātais.

Smagie pārbaudījumi ne tikai norūdīja priestera gribasspēku, nostiprināja ticību Dievam, bet arī attīstīja pareizticīgā garīgā gana misionāra dotības. Pat Krievu Pareizticīgā Baznīca ārzemēs (KPBĀ), kas tolaik bija negatīvi noskaņota pret Maskavas patriarhātu, atzinusi, ka tēvs Tavrions patiesi ir taisnīgs cilvēks, kas līdzinās Optinas Tuksneša garīgajiem tēviem.

Tēvs Tavrions (Batozskis) bija kalpojis dažādos toreizējās Padomju Savienības dievnamos, bet par pēdējo viņa kalpošanas vietu kļuva Kristus Apskaidrošanās Tuksnenis (klosteris) Valgundē pie Jelgavas. Šeit viņš kalpoja kopš 1969. gada marta un līdz pat savai nāvei 1978. gada 13. augustā. Pateicoties viņa centieniem, Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klostera filiāle – Kristus Apskaidrošanās Tuksnesis – tika paplašināts un labiekārtots. Katru dienu t. Tavrions noturēja Tuksneša dievnamā dievkalpojumus un lasīja sprediķus.

Tēvs Tavrions stingri izturējās pret Baznīcas kalpiem un māsām. Viņš pats, kurš savā dzīvē nebija baudījis ne mirkļa atpūtas, pārmeta priesteriem un mūķenēm, ja vini “devās atvaļinājumā no Dieva”. Toties tēvs Tavrions allaž sirsnīgi sagaidīja svētceļniekus, kuri ieradās Valgundes Tuksnesī (klosterī); šeit viņu vajadzībām vienmēr bija gan naktsmītne, gan klāts galds un pat pirtiņa.

“Citos klosteros pie igumena un citiem garīdzniekiem nekad nevarēja nokļūt, taču pie mums tēvs Tavrions vienmēr iznāca pretī, sagaidot dievlūdzējus, bet vasarās to sabrauca gandrīz vai 200 cilvēku,” atceras māte Olimpiāda. “Un ar visiem viņš aprunājās, visus pabaroja ar pusdienām, deva tiem atpūsties pēc ceļa, bet jau pēc tam sauca uz vakara dievkalpojumu. Nevienā klosterī šādas sagaidīšanas nebija.Tādēļ arī cilvēki ziedoja naudu Tuksnesim.

Daļu naudas mēs nosūtījām metropolītam Leonīdam (Poļakovam), daļu – Rīgas sieviešu klostera igumenei, pārējā palika Tuksneša labiekārtošanai. Mēs uzbūvējām celles un ēdamistabu svētceļniekiem, ierīkojām apkuri, atrestaurējām divus dievnamus. Iepriekšējais Virsgans - metropolīts Leonīds katru gadu tēva Tavriona nāves atceres dienā noturēja nelaiķim veltītu aizlūgumu, bet tagad par mūsu garīgā tēva nopelniem kaut kā ir aizmirsuši,” bēdājas Olimpiāda.

Tēvs Tavrions (Batozskis) bija gaišredzīgs cilvēks, viņam piemita spējas lasīt cilvēku domas un paredzēt notikumu gaitu.

Tēvs Tavrions, kas dzīvē pats bija daudz ko smagu piedzīvojis, lai garīgi palīdzēt kādam cilvēkam un pievērst viņu Dievam, varēja pārkāpt kaut kādus Baznīcas kanonus, piemēram, pielaist pie Dievgalda baptistu, vai pārtulkot lūgšanu no senslāvu valodas mūsdienu krievu valodā, iestarpināt lūgšanā kādu vārdu latviski. Par to daži priesteri viņu nosodīja, uzskatīdami, ka viņš ir padots uniātu un “obnovļencu” ietekmei. Taču Rīgas un Latvijas metropolīts Leonīds (Poļakovs) ļoti augstu bija vērtējis arhimandrītu, pēc garīgajām pārrunām ar tēvu Tavrionu Virsgans allaž aizbrauca no Tuksneša mierināts un apskaidrots. Kā tas notika arī ar daudziem simtiem ticīgo, sirgstošo un cietēju, kuri meklēja un vienmēr atrada mierinājumu savās ciešanās un sāpēs pie tēva Tavriona Kristus Apskaidrošanās Tuksnesī.

No atmiņām par arhimandrītu Tavrionu:

“Daudzi jau iepriekš apdomāja, ko tieši viņi jautās starecam pieņemšanas laikā. Liturģiskajā sprediķī arhimandrīts Tavrions parasti izskaidroja lasīto Evanģēlija tekstu, vēršoties pie visiem bez izņēmuma. Taču tajā pašā laikā viņa teiktais tika domāts tieši kādam no tiem, kas atradās dievnamā, viņa dvēseles stāvoklim. Kā stāstīja svētceļnieki, viņi paši to negaidot, saņēma atbildes uz saviem jautājumiem un nepieciešamības iet uz pārrunām pie stareca vairs nebija.

Nereti bija tā, ka grēksūdzes laikā starecs pats atklājis cilvēku grēkus un  nosaucis svētceļniekus vārdā.

Tajos grūtajos garīgā bada gados viņš vēlējās paspēt tik daudz atdot cilvēkiem, ka, neskatoties uz savu vecumu, nebija saudzējis sevi. Viņš visu sevi atdevis kalpošanai viņiem, ziedodams sevi, nesaudzēdams savu nometnēs un cietumos sagandēto veselību, savus spēkus un laiku, veltīdams viņiem visu savu dzīvi un pat likteni mūžībā.

Tēvam Tavrionam bija misionāra gars, un viņš lieliski saprata, ka laiks, kuru Dievs viņam atvēlējis, ir īss un nepieciešams pēc iespējas vairāk dot cilvēkiem tajā brīdī, kad viņi, ciešanu, slimību un bēdu nomākti, ir atbraukuši pēc palīdzības pie viņa. Kā atceras svētceļnieki, viņš visus satika priecājoties, bet prombraukšanas brīdī daudziem bija devis naudu.”

Igumens Jevgenijs (Rumjancevs)