Arhimandrīts Tavrions

Arhimandrīts Tavrions (Tihons Batozskis) (1898. g. 10. augustā Krasnokutskā Harkovas guberņā, Krieijas impērijā – 1978. g. 13. augustā Latvijas PSR) – Kristus Apskaidrošanās Tuksneša (Jelgavas novads Valgundes pagasts) biktstēvs,  pareizticīgais misionārs

Vecāki nosauca viņu par Tihonu. Batozsku ģimenē Tihons bija sestais bērns no desmit dēliem, viņa tēvs bija finanšu pārzinis Harkovas guberņas Krasnokutskas pilsētiņā.

Kopš 8 gadu vecuma Tihons bija kalpojis dievnamā un sapņojis iestāties klosterī. Vecāki tomēr cerēja, ka dēls izvēlēsies citu ceļu, un sūtīja viņu mācīties skolotāju seminārā. Bet pēc tā absolvēšanas Tihons vienalga devās uz slaveno Gļinskas Tuksnesi. Pirmā pasaules kara laikā viņš tika iesaukts armijā, pēc tam atkal atgriezās dzimtajā klosterī. 1920. gadā Tihons tika iesvētīts par mūku, pieņemot vārdu Tavrions.

Tie bija laiki, kad Baznīca un mācītāji tika vajāti. Tavrions atbalstīja bīskapu Paulīnu, kuru lielinieki ieslodzīja cietumā. Tavrions cīnījās ar tā saucamajiem „obnovļenciem”(atjaunotās baznīcas piekritējiem), kuri centās „modernizēt” Pareizticību; viņš apbraukāja attālās draudzes un iesaistīja ticīgos aktīvā draudžu dzīvē. Pārāk aktīvais mācītājs ļoti nepatika bezdievīgajai ateistu varai.

1929. gadā, jau būdams Pareizticīgās Baznīcas arhimandrīts, tēvs Tavrions tika arestēts, viņam tika izvirzīta apsūdzība par sazvērestību pret padomju varu, un viņš tika nosūtīts uz Baltās jūras kanāla (Беломорканал) būvniecību. Spēkus nogurdinošs, pārmērīgi smags darbs un dzīve pusbadā nesalauza mācītāja garu. Visgrūtākajās bezizejas minūtēs, kad vairs nebija spēku pavilkt smagi piekrauto  ķerru, viņu glāba lūgšanas.

Pēc atbrīvošanas tēvs Tavrions četru gadu laikā bija spiests izpildīt mācītāja pienākumus nelegāli – slepenībā no varas pārstāvjiem viņš noturēja ikdienas Liturģiju, pieņēma grēksūdzes, izdalīja Sv. Sakramentu, kristīja un svaidīja ar eļļu ticīgos. „Labvēļi” uzrakstīja denunciācijas rakstu. Svēto tēvu atkal arestēja un „par slepenu baznīcu izveidi” notiesāja uz 8 gadiem ieslodzījuma Sverdlovskas apgabala Turinas koncentrācijas nometnē. Un atkal viņu sagaidīja pārmērīgi smags darbs meža izstrādāšanas punktā, dzīve pusbadā, kriminālo noziedznieku ņirgas.

1944. gadā tēvam Tavrionam tika piespriests mūža izsūtījums uz Kazahstānu. Tur viņam kļuva nedaudz vieglāk, tomēr sadzīves apstākļi bija smagi, nācās dzīvot zemnīcā. Tas stipri iedragāja tēva Tavriona veselību. Tikai 1956. gadā viņš tika atbrīvots un rehabilitēts kā bez vainas notiesātais.

Smagie pārbaudījumi ne tikai norūdīja mācītāja gribasspēku, nostiprināja ticībā Dievam, bet arī attīstīja pareizticīgo garīgā gana misionāra dotības. Pat Krievu Pareizticīgā Aizrobežu Baznīca, kas tolaik bija negatīvi noskaņota pret Maskavas Patriarhiju, atzina, ka tēvs Tavrions patiesi ir taisns cilvēks, kas līdzinās Optinas Tuksneša garīgajiem tēviem.

Tēvs Tavrions bija kalpojis dažādos Krievijas dievnamos, bet par pēdējo viņa kalpošanas vietu kļuva Kristus Apskaidrošanās Tuksnesis Latvijā, Jelgavas rajonā. Šeit viņš kalpoja kopš 1969. gada marta un līdz pat savai nāvei 1978. gada 13. augustā. Pateicoties viņa centieniem, Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klostera filiāle – Kristus Apskaidrošanās Tuksnesis – tika paplašināts un labiekārtots. Katru dienu tēvs Tavrions noturēja Tuksneša dievnamā dievkalpojumus un lasīja sprediķus.

Tēvs Tavrions stingri izturējās pret Baznīcas kalpiem un māsām. Viņš pats, kas savā dzīvē nebija baudījis ne mirkļa atpūtas, pārmeta mācītājiem un mūķenēm, ja tie „gāja atvaļinājumā no Dieva”. Toties tēvs Tavrions allaž sirsnīgi sagaidīja svētceļniekus, kas ieradās Tuksnesī; šeit viņu vajadzībām vienmēr bija gan naktsmītne, gan klāts galds un pat pirtiņa.

„Citos klosteros pie virspriestera un citiem garīgiem tēviem nekad nevarēja nokļūt, bet pie mums tēvs Tavrions vienmēr iznāca pretī, sagaidot dievlūdzējus, bet vasarās to sabrauca gandrīz vai 200 cilvēku,” atceras māte Olimpiāda. „Un ar visiem viņš aprunājās, visus pabaroja ar pusdienām, deva tiem atpūsties pēc ceļa, bet jau pēc tam sauca uz vakara dievkalpojumu. Nevienā klosterī šādas sagaidīšanas nebija. Tādēļ arī cilvēki ziedoja naudu Tuksnesim.
Daļu naudas mēs nosūtījām Metropolītam Leonīdam (Poļakovam), daļu – Rīgas sieviešu klostera priekšniecei (igumenijai), pārējais palika Tuksneša labiekārtošanai. Mēs uzbūvējām celles un ēdamistabu svētceļniekiem, ierīkojām apkuri, atjaunojām divus dievnamus. Iepriekšējais Valdnieks – Metropolīts Leonīds – katru gadu tēva Tavriona nāves atceres dienā noturēja dievkalpojumu, kas veltīts viņam, bet patlaban par mūsu garīgā gana nopelniem kaut kā ir aizmirsuši,” bēdājas Olimpiāda.

Vispār arī tēva Tavriona dzīves laikā ne jau visi piekrita viņa rīcībai. Piemēram, viņš lūdza māti Olimpiādu dot kādu kapeiciņu „sirgstošajiem”, kā viņš mēdza dēvēt alkoholiķus. Viņš viņus žēloja un ticēja, ka, pateicoties Baznīcas starpniecībai, pie viņiem vienalga nonāks Dieva svētība. Bet atradās neapmierinātie, kas uzrakstīja anonīmo denunciācijas rakstu par māti Olimpiādu, ka viņa it kā izputina klosteri. 
Tēvs Tavrions bija gaišredzīgs cilvēks, viņam piemita spējas lasīt cilvēku domas un paredzēt notikumu gaitu.  Tēvs Tavrions, kas dzīvē pats bija daudz ko smagu piedzīvojis, lai garīgi palīdzēt kādam cilvēkam un pievērst viņu Dievam, varēja pārkāpt kaut kādus Baznīcas kanonus, piemēram, pielaist pie Dievgalda baptistu, vai pārtulkot lūgšanu no senslāvu valodas mūsdienu krievu valodā, iestarpināt lūgšanā kādu vārdu latviski. Par to daži mācītāji viņu nosodīja, uzskatīdami, ka viņš ir padots uniātu un „obnovļencu” ietekmei. Bet visas Latvijas Metropolīts Leonīds ļoti augstu bija vērtējis arhimandrītu, pēc garīgajām pārrunām ar tēvu Tavrionu Valdnieks allaž aizbrauca no Tuksneša mierināts un apskaidrots. Kā tas notika arī ar daudziem simtiem ticīgo, sirgstošo un cietēju, kas meklēja un vienmēr atrada mierinājumu savās ciešanās un sāpēs pie tēva Tavriona Kristus Apskaidrošanās Tuksnesī, Jelgavas rajonā.

No atmiņām par arhimandrītu Tavrionu:

„Daudzi jau iepriekš apdomāja, ko tieši viņi jautās starcam pieņemšanas laikā. Liturģiskajā sprediķī arhimandrīts Tavrions parasti izskaidroja lasīto Evanģēlija tekstu, vēršoties pie visiem bez izņēmuma. Bet tajā pat laikā viņa teiktais tika domāts tieši kādam no tiem, kas atradās dievnamā, viņa dvēseles stāvoklim. Kā stāstīja svētceļnieki, viņi, paši to negaidot, saņēma atbildes uz saviem jautājumiem, un nepieciešamības iet uz pārrunām pie starca vairs nebija.

Nereti bija tā, ka grēksūdzes laikā starecs pats atklāja cilvēku grēkus un sauca svētceļniekus vārdā.

Tajos grūtajos garīgā bada gados viņš vēlējās paspēt tik daudz atdot cilvēkiem, ka, neskatoties uz savu vecumu, ne pavisam sevi nesaudzēja. Viņš visu sevi atdeva, kalpodams viņiem, ziedodams sevi, nesaudzēdams savu nometnēs un cietumos sagandēto veselību, savus spēkus un laiku, - visu savu dzīvi un pat nedomādams par pestīšanu mūžībā.

Tēvam Tavrionam bija misionāra gars, un viņš lieliski saprata, ka laiks, kuru viņam ir atvēlējis Dievs, ir īss un nepieciešams pēc iespējas vairāk dot cilvēkiem tajā brīdī, kad tie ir atbraukuši pie viņa pēc palīdzības, ciešanu, slimību un bēdu nomākti. Kā atceras svētceļnieki, viņš visus satika priecājoties, bet prombraukšanas brīdī daudziem bija devis naudu.”

Igumens Jevgenijs (Rumjancevs)