Germans Žegalovs
Germans Žegalovs (1884. g.11./23. septembrī Rīgā, Krievijas impērijā – 1955. g. 28. augustā Rīgā,Latvijas PSR) – virspriesteris.
Germans (Hermanis) Žegalovs ir dzimis Rīgā, krievu tirgotāja Vasilija Žegalova ģimenē. Pēc savas izcelsmes Žegalovu ģimene bija no Jaroslavļas. Zēns piedzimis Valāmas klostera Sirdsskaidro Sergija un Germana Brīnumdarītāju piemiņas dienā, tādēļ viņu nosauca par Germanu. Agrīnā bērnībā viņš kļuvis bārenis, viņu audzinājusi krustmāte, kas bija dievticīga un augsti tikumiska sieviete.
Pirmā pasaules kara laikā, no 1915. gada Germans Žegalovs dzīvojis evakuācijā Pēterpilī (patlaban – Sanktpēterburga). 1920. gadā, būdams komandējumā Lugā, G. Žegalovs iepazinies ar Tatjanu Dmitrijevu un drīzumā apprecējies ar viņu.
1921. gadā Germans Žegalovs kopā ar dzīvesbiedri atgriezies Latvijā. Rīgā viņš strādājis par grāmatvedi un vienlaikus Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē kalpojis par hipodiakonu (baznīcas kalpotājs, kas parasti piekalpo arhierejam – tulk. piezīme).
No 1930. līdz 1934. gadam viņš mācījies Rīgas Garīgajā seminārā. 1935. gadā Pečoru arhibīskaps Nikolajs (Leismans) iesvētījis Germanu Žegalovu par priesteri.
Tēvs Germans Žegalovs kalpojis Kristus Piedzimšanas baznīcā Alojā, kā arī Kunga Pretīmņemšanas baznīcā Skaņkalnē. No 1936. līdz 1940. gadam t. Germans kalpojis Saldus Dieva Parādīšanās baznīcā un Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcā Aizputē.
Pēc Latvijas piespiedu aneksijas un inkoporācijas PSRS sastāvā tēvs Germans Žegalovs bija spiests atstāt kalpošanu baznīcu draudzēs un pārcelties uz dzīvi Rīgā, kur viņš strādājis dažādos uzņēmumos.
Nacistiskās okupācijas laikos, 1942. gadā viņš kalpojis Bolderājas Kristus Apskaidrošanās baznīcā Rīgā. No 1942. līdz 1944. gadam t. Germans bija Rīgas eparhiālās pārvaldes saimnieciskās daļas vadītājs, kādu laiku viņš bija eparhiālās pārvaldes sekretārs.
1944. gadā, nacistu karaspēkam atkāpjoties no Rīgas, tēvs Germans Žegalovs kopā ar ģimeni tika internēts (izvests uz Vāciju). Tā sākās klejojumu laiks, kad Žegalovu ģimeni vadāja pa dažādām pilsētām un nometnēm – Dancigā (patlaban – Gdaņska, Polijā), Hemnicā, Karlsbādē (patlaban – Karlovi Vari, Čehijā). Tajos laikos t. Germans kalpojis pareizticīgo draudzēs, kas garīgi aprūpējušas pārvietotās personas.
Kad 1945. gada 8. maijā bija beidzies Otrais pasaules karš, pēc Maskavas un visas Krievzemes patriarha Aleksija I (Simanska) rīkojuma, no Čehoslovakijā dzīvojošo priesteru vidus tika iecelti pareizticīgo dievnamu pārziņi. Tēvu Germanu Žegalovu uz pieciem gadiem iecēluši par pareizticīgo baznīcas pārzini Františkovi Lāzņē (bijusī Francensbāde). Drīzumā t. Germanu pārcēluši kalpot uz slaveno Čehijas kūrvietu – Mariānske Lāzņe (jeb vāciski – Marienbāde), kurp devusies arī viņa ģimene.
Tomēr pēc kāda laika t. Germans Žegalovs kopā ar ģimeni bija pieņēmis lēmumu atgriezties Latvijā. No 1949. līdz 1952. gadam viņš kalpojis Kuldīgas Vissvētas Dievmātes Patvēruma baznīcā.
Taču tēvam Germanam nācās ļoti dārgi samaksāt par mīlestību pret Dzimteni, jo 1952. gada 4. novembrī Iekšlietu Tautas komisariāta represīvie orgāni arestēja priesteri. Viņam piesprieda 25 gadus ilgu brīvības atņemšanu. Taču atrasties ieslodzījuma vietās pavecam priesterim nebija lemts ilgi – tā saucamā Hruščova “atkušņa” laikos, 1955. gada 4. maijā viņš tika atbrīvots sakarā ar amnestiju.
Tā paša gada 28. augustā dievkalpojuma laikā, kas tika noturēts Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē, tēvs Germans Žegalovs miris altāra priekšā.
Viņa dzīvesbiedre Tatjana Žegalova (mir. 1978. g.) un meita Ludmila Žegalova (1921–1996) bija pieņēmušas mūķeņu kārtu Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosterī. Vēlāk t. Germana Žegalova meita kļuvusi par šā klostera priekšnieci (1977.–1996.) ar vārdu Magdalēna.
Tekstu sagatavojis Sergejs Coja
Informācijas avoti:
Голиков А., свящ., Фомин С. Кровью убеленные. Мученики и исповедники Северо-западной России и Прибалтики (1940–1955). Москва: Паломник, 1999.
Цоя С. Рижская Православная Духовная семинария в межвоенные годы (1926-1936). В кн.: Латвийский православный хронограф. Вып. I. Прот. Олег Пелевин (ред.). Рига: Синод Латвийской православной церкви, 2015.
