Vladimirs Širšins

Vladimirs Širšins (1917. g. 25. jūlijā Rīgā, Krievijas impērijā – 1996. g. 17. augustā Rīgā, Latvijas Republikā) – virsdiakons.

Vladimirs Širšins ir dzimis 1917. gada 25. jūlijā Rīgā, Rīgas Svētā Pravieša un Priekšteča Jāņa baznīcas zvaniķa un sarga Vasilija Širšina ģimenē. Rīgā arī pagājuši Vladimira bērnības gadi, jaunības gados viņš jau piekalpojis Svētā Pravieša un Priekšteča Jāņa pareizticīgo dievnamā.

No 1941. gada jūlija Vladimirs Širšins kalpojis par psalmotāju Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē. 1941. gada rudenī V. Širšins Pleskavas Pareizticīgo misijas sastāvā tika norīkots kalpot uz Pleskavas apgabala Slavkoviču un Memeņecu ciema dievnamiem, šeit viņš kalpojis kopā ar priesteri t. Vasiliju Rušanovu. 1942. gada ziemā V. Širšins pārcelts uz Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāli.

1943. gada aprīlī metropolīts Sergijs (Voskresenskis, 1897–1944) iesvētījis Vladimiru Širšinu diakona kārtā un atkal nosūtījis viņu kalpot Pleskavas Pareizticīgo misijas sastāvā. Diakons Vladimirs kalpojis Pleskavas Svētās Trijādības katedrālē. 1943. gada rudenī viņš atkal tika pārcelts uz Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāli, kur kalpojis par diakonu līdz pat savam arestam.

1950. gada novembra sākumā PSRS Valsts drošības ministrijas represīvie orgāni arestējuši diakonu Vladimiru Širšinu, viņam tika piespriesti desmit gadi “labošanas darbu” nometnēs. Viņš tika nosūtīts uz Vorkutas “Rečnoj” nometni. 1956. gadā, Hručšova “atkušņa” laikos, sakarā ar amnestiju V. Širšins tika atbrīvots.

Pēc atgriešanās Rīga diakons Vladimirs Širšins kalpojis Rīgas Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra dievnamā, pēc tam – Rīgas Svētās Trijadības-Sergija sieviešu klostera Svētā Sirdsskaidrā Radoņežas Sergija baznīcā. Pēc 1972. gada diakons kalpojis Rīgas Svētās Dzīvudarošās Trijādības katedrālē, 1975.–1976. gadā – Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas dievnamā Jelgavā, tad atkal neilgu laiku – Svētās Dzīvudarošās Trijādības katedrālē Rīgā. Tolaik viņš arī tika iecelts protodiakona (jeb virsdiakona) kārtā. Sava mūža pēdējos gados virsdiakons Vladimirs kalpojis Rīgas Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas baznīcā.

1993. gadā Latvijas Pareizticīgās Baznīcas (LPB) Virsgans Aleksandrs (Kudrjašovs) apbalvojis virsdiakonu Vladimiru Širšinu ar tiesībām valkāt kamilavku (kamilavka ir augsta galvassega, kas tiek dota garīdzniekam kā apbalvojums – tulkot. piez.). Savas dzīves pēdējos trīs mēnēšus virsdiakons Vladimirs slimības dēļ nespēja apmeklēt dievnamu.

1996. gada 17. augustā virsdiakons Vladimirs Širšins aizgājis viņsaulē, apbedīts Jāņa/ Ivana kapos Rīgā.      

                                                                   Tekstu sagatavojis Sergejs Coja

Informācijas avots:

Священник Голиков Андрей и Фомин Сергей. Кровью убеленные: Мученики и исповедники Северо-Западной России и Прибалтики (1940–1955). Москва: Паломник, 1999. [Priesteris A. Goļikovs, S. Fomins. Asinīm balinātie. Ziemeļrietumu Krievijas un Baltijas mocekļi un ticības apliecinātāji (1940–1955). Maskava: Palomņik, 1999. g.]. 181.–183. lpp.