Joanns Trubeckojs
Joanns (Ivans) Trubeckojs (1911. g. 9. /22. maijā Ludzas apriņķī, Vitebskasguberņā, Krievijas impērijā – 1991. g. 22. maijā Rīgā, Latvijas Republikā) – mitroforais (ar mitru apbalvotais) virspriesteris.
Joanns (Ivans) Trubeckojs ir dzimis priestera t. Ņikanora Trubeckoja ģimenē. Bērnības un jaunības gadi, kas pavadīti priestera ģimenē, arī noteikuši Ivana Trubeckoja turpmāko dzīves ceļu. Tāpat dzīve reliģiozā ģimenē ietekmējusi arī citu viņa brāļu – Nikolaja, Mihaila un Pāvela, kā arī divu māsu – Marijas un Jevfrosīnijas – turpmākos likteņus (t. Ņikanora ģimenē bija četri dēli un piecas meitas). Tieši ģimene arī bija devusi viņiem visiem dziļus tikumiskos un reliģiskos pamatus, kas turpmākajā dzīvē palīdzējuši pārciest daudzas likteņa nolemtās grūtības.
1931. gadā Joanns (Ivans) Trubeckojs sekmīgi absolvējis Ludzas pilsētas krievu skolu, 1933. gadā – Rīgas Garīgo semināru.
1934. gada 1. jūlijā Joanns (Ivans) Trubeckojs apprecējās ar Milicu Piļaju (1912–1977). Tā paša gada 8. jūlijā viņš tika iesvētīts par diakonu. 1934. gada 15. jūlijā Rīgas un Latvijas arhibīskaps Jānis (Pommers) iesvētījis Joannu Trubeckoju par priesteri.
No 1934. gada t. Joanns kalpojis Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcā Šķeltovas ciemā. 1935. gadā viņš tika pārcelts kalpot uz Piedrujas Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja dievnamu. No 1938. gada t. Joanns papildus apkalpojis Dagdas Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcas draudzes locekļu garīgās vajadzības.
1941. gadā tēvs Joanns tika iecelts par Svētās sirdsskaidrās Polockas Eufrosīnijas baznīcas pārzini Kārsavā.
Otrā pasaules kara gados t. Joanns savu iespēju robežās palīdzēja padomju karagūstekņiem, kuri bija nometināti Malnavā netālu no Kārsavas.
Jau no pirmajām savas kalpošanas dienām t. Joanns Trubeckojs daudz laika un pūļu veltījis jaunās paaudzes izglītībai, vadot Ticības mācības stundas Ludzas un pēc tam Daugavpils apriņķa skolās. Kara laikā viņš pasniedza mācību stundas Kārsavas skolās.
1944. gada jūlija vidū, saistībā ar frontes tuvošanos t. Joanns Trubeckojs kopā ar ģimeni devās prom no Kārsavas, lai dzīvotu pie sievasmātes Ogrē. Tā kā Latgali drīz vien ieņēma Sarkanā armija, tad t. Joannam nebija iespējas atgriezties savā bijušajā kalpošanas vietā. Kādu laiku viņš kalpoja Lielvārdes Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcā. 1944. gada septembrī, saņemot atbildi uz atkārtotu lūgumrakstu, viņam izdevās iegūt otrā priestera vietu Rīgas Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra baznīcā.
1944. gada 16. novembrī saskaņā ar eparhijas pārvaldes rīkojumu t. Joanns Trubeckojs tika atlaists no Kārsavas baznīcas pārziņa amata un no Rīgas Svētā Ņevas Aleksandra baznīcas otrā priestera pienākumu pildīšanas un norīkots kalpot uz Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcu Mihalovā, ar pagaidu dzīvesvietu Ludzā.
No 1945. līdz 1948. gadam t. Joanns kalpoja Ludzas Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas katedrālē.
1948. gada 23. maijā t. Joanns Trubeckojs tika arestēts un PSRS Valsts drošības ministrijas Sevišķā apspriede piespriedusi viņam desmit gadus ieslodzījumu labošanas darbu nometnēs. Lielāko daļu no sava ieslodzījuma termiņa viņš pavadījis tālajā Mordvijā – Potjmas nometnē, kas atradusies netālu no Sarovas pilsētas. 1956. gada vasarā, Hruščova “atkušņa” laikos pēc amnestijas viņš tika atbrīvots. Reabilitēts 1999. gadā.
No 1957. līdz 1959. gadam viņš atkal bija Ludzas Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas baznīcas pārzinis. 1959. gadā ar Krievu Pareizticīgās Baznīcas Latvijā lietu pilnvarotā lēmumu t. Joannam tika atņemta reģistrācija, un tā paša gada 3. martā viņš tika atbrīvots no kalpošanas Rīgas eparhijā.
1959.–1964. gadā t. Joanns kalpoja par priesteri Udmurtijā, Sarapulas pilsētā un Permas apgabala Čusovojas pilsētā, pēc tam – Lisjvā. 1960. gada Lieldienu svētkos viņš tika iecelts virspriestera kārtā.
1964. gadā t. Joanns Trubeckojs atgriezās Latvijā un līdz 1971. gadam kalpojis Jelgavas Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas baznīcā. 1968.–1969. gadā virspriesteris kādu laiku kalpoja arī Kuldīgas Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcas draudzē, noturot šeit dievkalpojumus reizi mēnesī. Pēc atbrīvošanas no šī pienākuma 1969.–1971. gadā viņš apkalpojis ticīgo garīgās vajadzības Ikšķiles Svētā Gara baznīcā, kur dievkalpojumi tika noturēti latviešu valodā.
No 1971. līdz 1988. gadam virspriesteris Joanns Trubeckojs bija Rīgas Visu Svēto baznīcas pārzinis.
1974. gadā Lieldienu svētkos virspriesterim tika piešķirtas tiesības valkāt mitru (mitra ir dārgakmeņiem izrotāta galvassega. Goda zīme, kas tiek dota garīdzniekiem – bīskapiem un dažiem virspriesteriem – tulk. piez.).
1988.–1990. gadā t. Joanns kalpoja kā otrais priesteris Rīgas Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas baznīcā, tajā pašā laikā viņš atkal apkalpojis Ikšķiles baznīcas pareizticīgo garīgās vajadzības. 1990. gadā viņš tika norīkots par Rīgas Svētā Pravieša un Priekšteča Jāņa dievnama pārziņa palīgu, kur kalpoja līdz pat savai nāvei.
Tēvs Joanns Trubeckojs ir miris savā 80. dzimšanas dienā – 1991. gada 22. maijā un tika apbedīts Rīgas Kristus Debesbraukšanas draudzes (Miķeļa) kapos Rīgā.
Ģimene:
Dzīvesbiedre: Milica (dz. Piļaja; 1912–1977)
Bērni: Taisija (1937–2022), Anastasija (1941–2001) un Dimitrijs (1948).
Mazdēls: Aleksejs (1978. g. dz.).
Brāļi:
Nikolajs (1907–1978) – virspriesteris; Mihails (1917–1974) – virsdiakons; Pāvels (1919–1983) – Virsdiakons.
Tekstu sagatavojis Sergejs Coja
Sk. video: https://drive.google.com/file/d/105-pRJgsbGDJ47aMRhVqej3snIiR1yj8/view
Informācijas avoti:
Священник Голиков Андрей и Фомин Сергей. Кровью убеленные: Мученики и исповедники Северо-Западной России и Прибалтики (1940-1955). – Москва: Паломник, 1999. [Priesteris A. Goļikovs, S. Fomins. Asinīm balinātie. Ziemeļrietumu Krievijas un Baltijas mocekļi un ticības apliecinātāji (1940–1955). M.: Palomņik, 1999. g.] 162.–164. lpp.;
Цоя С.А. Рижская Православная Духовная семинария в межвоенные годы (1926–1936). В сб. статей: Латвийский православный хронограф. Вып. I. Прот. Олег Пелевин (ред.). – Рига: Синод Латвийской православной церкви, 2015. [S. Coja. Rīgas Pareizticīgo Garīgais seminārs starpkaru gados (1926–1936). Rakstu krājumā: Latvijas pareizticīgais hronogrāfs. I izlaidums. Prot. Oļegs Peļevins (red.). Rīga: Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Sinode, 2015. g.] 86. lpp.
