Aleksandrs Lismanis

Aleksandrs Lismanis (1874. g. 22. jūlijā Viļķenes pagastā Valmieras apriņķī, Krievijas impērijā – 1953. g. 27. martā Rīgā, Latvijas PSR) – virspriesteris.

Aleksandrs Lismanis 1886. gadā absolvēja Rīgas Garīgā semināra kursu. Par mācītāju A. Lismanis ticis iesvētīts 1908. gada 27. novembrī.

Aleksandrs Lismanis kalpoja Lēdurgas draudzē, vienlaicīgi viņš vadīja draudzes skolu, būdams, kā tas teikts anketā, kas ir saglabājusies arhīvā, «visu mācību priekšmetu skolotājs».

Pirmā pasaules kara laikā viņš dzīvoja evakuācijā. Latvijā A. Lismanis atgriezās 1920. gada beigās. Viņš kalpoja Tukuma draudzē, pēc tam bija Mītavas (Jelgavas) katedrāles otrais mācītājs. Viņš tika iecelts arī par Sinodes sekretāru. 1933. gadā pēc Edinburgas Kazaņas Dievmātes draudzes virspriestera Pētera Apsīša nāves A. Lismanis tika komandēts viņa vietā, pēc tam draudzes locekļi ievēlēja protoijereju A. Lismani par savu pastāvīgo virspriesteri.

1937. gadā Aleksandrs Lismanis tika pārcelts uz Rīgas Debesbraukšanas baznīcu. Kopš 1940. gada viņš pildīja latviešu draudžu baznīcas apriņķa uzrauga pienākumus. Otrā pasaules kara laika viņš tika komandēts, lai noturētu dievkalpojumus dažādās Latvijas provinciālajās draudzēs. Kopš 1945. gada 28. maijā A. Lismanim tika uzticēts kalpot arī Kokneses, Endzelīnas, Lēdurgas un Straupēnas baznīcās. Viņš pasniedza Ticības Mācību veselā virknē skolu. A. Lismanis tika apbalvots ar visiem mācītāju apbalvojumiem, ieskaitot mitru.

Rīgā viņa dzīvesvieta bija Miera ielā Nr. 55-2.

Aleksandrs Lismanis miris 1953. gada 27. martā.

Jurijs Sidjakovs

Informācijas avoti:

Personīgās lietas materiāli  – LVVA. 7469. f. 2. apr.,  245.l.; 417.l. 139.-140.lp.;

LVA, 1452.f., 3. apr., 1.l. 200.-208. lp.; 7.l., 37.lp.;

Laikraksts «Сегодня» (1933.g., Nr. 191).