Georgijs Tailovs

Georgijs Tailovs (1914. g. 13./26. novembrī Rīgā, Krievijas impērijā – 2014. g. 8. maijā Ogrē, Latvijas Republikā) – mitroforais (ar mitru apbalvotais) virspriesteris.

Georgijs Tailovs (Aleksejevs) ir dzimis Rīgā. Viņa tēvs bija militārais ierēdnis Ivans Aleksejevs, māte - sieviešu ģimnāzijas skolotāja Jeļena Ļisicina (meitas uzvārds).

1915. gadā māte kopā ar bērniem evakuējās uz Maskavu. 1921. gadā, pēc vecāku nāves, bērni ar Latvijas Sarkanā Krusta palīdzību atgriezās Rīgā, pie vecāsmātes – Gaļinas Ļisicinas, kura tomēr drīzumā nomira. 1922. gadā vecāsmātes māsa Ludmila Tailova adoptēja bērnus un saskaņā ar to laiku likumiem deva viņiem savu uzvārdu – Tailovi.

Jeļena Ļisicina (laulībā – Aleksejeva) –

tēva Georgija māte, 20. gadsimta sākums

Tēva Georgija vecāki – Ivans Aleksejevs un māte – Jeļena

No kreisās – pa labi: Jevlampija Tailova, guvernante, Georgijs,

Ludmila Tailova un janākā māsa Lidija

Pēc Rīgas pilsētas krievu (Lomonosova) ģimnāzijas absolvēšanas un pēc Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes pirmā kursa pabeigšanas, Georgijs Tailovs saņēma Rīgas un Latvijas arhibīskapa, nākamā svētmocekļa Jāņa (Pommera) svētību un iestājās Rīgas Garīgajā seminārā. G. Tailovs, pa dienu strādādams Kuzņecova Porcelāna un fajansa fabrikas kantorī, vakaros studēja Garīgajā seminārā.

1937. gadā Georgijs Tailovs absolvēja Garīgo semināru un pēc tā absolvēšanas, 1937. gada 10. maijā, viņš salaulājās ar Olgu Frolovu Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē. Pēc tam Jelgavas bīskaps Jakovs (Karps) iesvētīja viņu par pritsteri. G. Tailovs tika iecelts par Ventspils Sv. Nikolaja Brīnumdara latviešu draudzes priesteri; šeit viņš kalpoja arī par Ticības Mācības pasniedzēju pamatskolā un ģimnāzijā. Viņš bija pilsētas valdes vecāku bezdarbnieku bērnu sociālās nodrošināšanas komitejas loceklis, mācītājs rakstīja apcerējumus pareizticīgajam žurnālam «Вера и Жизнь» („Ticība un Dzīve”), kā arī kalpoja Ugāles Sv. Radoņežas Sergija draudzē.

1940. gada vasarā Padomju Savienība bija anektējusi Latviju, bet Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai tika atņemtas juridiskās tiesības. Pēc gada, 1941. gada vasarā, Latviju bija okupējis nacistiskās Vācijas karaspēks. Uzzinādams par to, ka uz Pleskavu tiek sūtīta mācītāju grupa ar mērķi atjaunot tur pareizticīgo dievnamus un baznīcas dzīvi, tēvs Georgijs lūdza Metropolītu Sergiju (Voskresenski) iekļaut viņu misionāru grupā, kas grasījās doties uz Krievijas Pleskavas apgabalu.

Tēvs Georgijs Tailovs ar dzīvesbiedri Olgu

1941. gada rudenī, ap Dmitrija Sestdienas laiku, tēvs Georgijs kopā ar misionāru grupu bija ieradies Pleskavā. No Pleskavas tēvs Georgijs tika nosūtīts uz Ostrovas apriņķi, kur viņš kalpoja Veļjes un Pečanas dievnamos, kā arī noturēja dievkalpojumus Svēto Kalnu (Святогорский) klostera apkaimē. Tēvs Georgijs aktīvi piedalījās dievkalpojumu un baznīcas draudžu atjaunošanas darbībā Puškinogorskas, Sošihinas un Novorževas rajonos. Svētajos Kalnos (Святые Горы) tika atklāti Ticības Mācības pasniedzēju kursi, tēva Georgija vadībā tika izremontēti 12 dievnami. 1941. gadā tēvs Georgijs tika apbalvots ar garīdznieku gurnu apsēju (набедренник), 1942. gadā – ar Pleskavas Misijas ordeni. 1943. gadā tēvs Georgijs Tailovs tika iecelts par Opočeckas-Novorževas Baznīcas apriņķa vecākā vietas izpildītāju; šajā Baznīcas apriņķī kalpoja 10 garīdzniki.

1944. gada februārī tēvs Georgijs Tailovs kopā ar ģimeni atgriezās Latvijā, Rīgas bīskapa Joana (Garklava) rīcībā. Tēvs Georgijs dzīvoja pie radiniekiem Gavru ciematā, Abrenes apriņķī (patlaban – KF Pleskavas apgabala Pitalovas rajons). Kādu laiku priesteris Georgijs Tailovs kalpoja Rēzeknes Baznīcas apriņķa Korovskas sādžas draudzē (patlaban – KF Pleskavas apgabala Pitalovas rajons) par psalmotāju. Frontei tuvojoties, viņš nebija evakuējies, bet turpināja kalpot dievnamā.

1944. gada 30. oktobrī Georgijs Tailovs, kā lielākā daļa Pleskavas Misijas misionāru, tika arestēts un nosūtīts uz Ļeņingradu (patlaban – Sanktpēterburga), sākumā viņš tika ieslodzīts Iekšlietu Tautas Komisariāta Iekšējā cietumā, pēc tam pārcelts uz cietumu «Kresti». G. Tailovam tika piespriesti 20 gadi spaidu darbu; kopumā Iekšlietu Tautas Komisariāta nometnēs viņš bija pavadījis 11 gadus. 1955. gadā pēc amnestijas izsludināšanas viņš tika atbrīvots un sodamība viņam tika anulēta.

Pēc atbrīvošanas 1955. gada decembrī, tēvs Georgijs Tailovs atgriezās Latvijā. Georgijs Tailovs kalpoja dažādās Latvijas draudzēs, tai skaitā, no 1957. gada par Galgauskas Sv. Jāņa Priekšteča (Иоанно-Предтеченская) baznīcas draudzes pērzini; pēc tam tēvs Georgijs kalpoja Rīgas Vissv. Dievmātes Pasludināšanas (Благовещенская) baznīcā un Sv. Trijādības Pārdaugavas (Св.Троице-Задвинская) baznīcā, Sv. Trijādības katedrālē un Svētā Ņevas Aleksandra baznīcā.

1957. gadā Georgijs Tailovs tika iesvētīts par virspriesteru. Kopš 1980. gada tēvs Georgijs kalpojis Rīgas Sv. Trijādības-Sergija sieviešu klosterī. 1992. gadā viņš sāka vadīt jaunu pareizticīgo draudzi Ogrē, kura 1992.-2002. gadā bija uzbūvējusi Svētā Nikolaja Brīnumdara dievnamu. Tēvs Georgijs bija šā dievnama pārzinis.

Sv. Nikolaja Brīnumdara dievnama būvniecība Ogrē

No kreisās: Konstantīns Oboznijs (KF) — Pleskavas Misijas vēstures pētnieks tēva Georgija meita – Angelīna Lode un tēvs Georgijs Tailovs, 2011. gads

Tēva Georgija Tailova apbalvojumi:

1942. gads – Pleskavas Misijas ordenis;

1975. gads – Sv. Radoņežas Sergija 2. pakāpes medaļa;

1982. gads – Sv. Radoņežas Sergija 1. pakāpes medaļa;

1984. gads – Sv. Radoņežas Sergija 3. pakāpes ordenis;

1997. gads – Sv. Kņaza Maskavas Daniila 3. pakāpes ordenis;

1999. gads – Sv. Radoņežas Sergija 1. pakāpes ordenis;

2005. gads – Sv. Sarovas Serafīma 3. pakāpes ordenis;

2006. gads – Sv. Svētmocekļa Joana (Jāņa), Rīgas arhibīskapa ordenis;

2010. gads – Sv. Apustuļiem pielīdzināmā Lielkņaza Vladimira 3. pakāpes ordenis.

Angelīna Lode,

tēva Georgija Tailova meita