Aleksijs Aristovs

Aleksijs Aristovs (1853. g. 1./13. oktobrī Jaroslavļas guberņā, Krievijas impērijā – 1931. g. 24. jūnijā Tallinā, Igaunijas Republikā) – virspriesteris, Rīgas Garīgā semināra rektors.

Aleksijs Aristovs ir dzimis priestera t. Pjotra Aristova ģimenē, kurš kalpojis Jaroslavļas eparhijas Rostovas apriņķa Uslavcevas ciemā. Pamatizglītību Aleksijs ir ieguvis Ugličas Garīgajā skolā, pēc tam mācījies Jaroslavļas Garīgajā seminārā. Pēc Garīgā semināra absolvēšanas viņš mācījās Kijivas Garīgajā akadēmijā, kuru absolvējis 1878. gadā, iegūdams teoloģijas kandidāta un maģistranta grādu. Tajā pašā gadā A. Aristovs kļuva par Kijivas Garīgās akadēmijas inspektora palīgu.

1880. gadā Aleksijs Aristovs tika norīkots par filozofijas mācību priekšmetu pasniedzēju uz Rīgas Garīgo semināru. Būdams labs filozofijas pazinējs, viņš sekmīgi un ar lielu mīlestību to pasniedzis.

1888. gadā Rīgas un Jelgavas arhibīskaps Аrsēnijs (Brjancevs, 1839–1914) iesvētījis Aleksiju Aristovu par priesteri, atstājot viņu pasniedzēja amatā. Tēvs Aleksijs kalpoja Rīgas Svētās Trijādības baznīcā Pārdaugavā, pēc tam – Rīgas Svētā Aleksija, Dieva cilvēka baznīcā.

1895. gadā t. Aleksijs Aristovs tika iecelts par Rīgas Garīgā semināra rektoru, ieceļot viņu virspriestera garīgajā kārtā. Garīgajā seminārā viņš centās panākt kārtību un likumu ievērošanu, taču nevis ieviešot stingrību, bet humāni izturoties pret saviem padotajiem un audzēkņiem. Viņš rūpējās ne tikai par sekmīgu mācību vielas apguvi, bet arī par audzēkņu tikumisko audzināšanu, īpašu ievērību pievēršot tam, lai ieaudzinātu viņos reliģiozitāti un tieksmi kalpot Baznīcai. Viņa vadības laikos Rīgas Garīgajā seminārā sākā rīkot literāri muzikālos vakarus. Virspriesteris Aleksijs Aristovs vadīja šo mācību iestādi līdz 1909. gadam.

Septiņus gadus – no 1895. līdz 1902. gadam - t. Aleksijs Aristovs bija Pareizticīgās Pētera un Pāvila brālības priekšsēdētājs. 1896.-1906. gadā viņš bija Pareizticīgās Baznīcas preses izdevuma «Рижские епархиальные ведомости»/ “Rīgas eparhiālās ziņas” neoficiālās daļas redaktors. Virspriesteris Aleksijs Aristovs bija pareizticīgo Tautskolu padomes loceklis; kā līdzstrādnieks viņš darbojās Rīgas arhibīskapa katedras Reliģiski izglītojošā biedrībā, uzraudzīja Ticības mācības pasniegšanu Rīgas vīriešu vidējās mācību iestādēs. 1899. gadā viņš veicis Rīgas garīgo skolu revīziju. No 1901. gada Rīgas Politehniskajā institūtā virspriesteris Aleksijs Aristovs lasīja lekcijas teoloģijā.

Pēc atstādināšanas no Rīgas Garīgā semināra rektora amata (ar Sv. Sinodes 1909. gada 7. novembra lēmumu, pēc viņa paša lūguma) virspriesteris Aleksijs Aristovs pārgāja uz eparhiālo kalpošanu un kļuva par Svētā Ņevas Aleksandra katedrāles Rēvelē/ Tallinā pārzini. Šajā katedrālē viņš kalpoja arī starpkaru gados.

Virspriesteris  Aleksijs Aristovs bija apbalvots ar garīgām apbalvojumiem, ieskaitot kamilavku (kamilavka ir melnas krāsas galvassega, kas augšdaļā paplašināta – tulk. piez.). Tēvam Aleksijam bija arī valsts apbalvojumi, viņš bija šādu ordeņu kavalieris (pēc 1903. g. datiem): Sv. Staņislava 3. šķiras, Sv. Annas 2. šķiras, Sv. Vladimira 4. un 3. šķiras.

Tēvs Aleksijs Aristovs ir miris 1931. gada 24. jūnijā, apbedīts Ņevas Aleksandra kapos Tallinā.

Tekstu sagatavojis Sergejs Coja

Informācijas avoti:

Юбилей ректора духовной семинарии, протоиерея А.П. Аристова // Рижские епархиальные ведомости, 1903, № 21, 867.–893. lpp.;

Прощание Рижской духовной семинарии с о. ректором А.П. Аристовым по случаю перехода его на епархиальную службу // Рижские епархиальные ведомости, 1909, № 23, 738.–741. lpp.;

Протоиерей А.П. Аристов // Сегодня, 1931, 27 июня, № 175, 5. lpp.