Vasilijs Meļņikovs

Vasilijs Meļņikovs (1886. g. 20. jūlijā Izborskā, Pleskavas guberņā, Krievijas impērijā – 1972. g. 22. martā Rīgā, Latvijas PSR) – virspriesteris.

Vasilijs Meļņikovs ir dzimis Pleskavas guberņas Izborskā, krievu zemnieka Andreja Meļņikova ģimenē. V. Meļņikovs pabeidzis psalmotāju skolu Pleskavā, pēc tam kalpojis par psalmotāju Sanktpēterburgas katedrālē par godu Vissvētās Dievmātes Kazaņas ikonai.

1914. gadā viņš tika iesvētīts par diakonu un līdz 1917. gadam kalpojis Pleskavas guberņas Porhovas apriņķa dievnamā, pēc tam līdz 1919. gadam –  Pleskavas Svētās Trijādības katedrālē.  No 1920. gada viņš kalpojis par arhidiakonu Pečoru Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas vīriesu klosterī, no 1926. gada – Pečoru Svēto Četrdesmit Sevastijas mocekļu dievnamā.

1928. gadā Vasilijs Meļņikovs pārcēlies dzīvot uz Rīgu un kalpojis par diakonu Rīgas Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcā. 1928.–1930. gadā viņš mācījies Rīgas Garīgajā seminārā. 1934. gadā Vasilijs Meļņikovs iecelts protodiakona kārtā un norīkots kalpot Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē.

Nacistiskās okupācijas laikos, 1944. gada augustā pēc vācu virspavēlniecības rīkojuma protodiakons Vasilijs tika evakuēts uz Rietumiem un atradās okupētās Čehoslovakijas teritorijā, kur viņš kalpojis kādā vietējā pareizticīgo baznīcā.

Pēc Otrā pasaules kara beigām protodiakons Vasilijs Meļņikovs atgriezās Latvijā un turpinājis kalpot Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē.

1951. gada 9. februārī PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta represīvie orgāni arestējuši protodiakonu Vasiliju, viņam piesprieda 10 gadus ieslodzījumu labošanas darbu nometnēs. Soda termiņuviņš  sākumā izcietis Ustjvimlagā (Komi APSR), vēlāk Arhangeļskas apgabala Molotovskas pilsētā (patlaban – Severodvinska).

1955. gadā, PSRS līdera Ņikitas Hruščova “atkušņa” laikā sakarā ar amnestiju Vasilijs Meļņikovs tika atbrīvots no ieslodzījuma un atgriezies Rīgā, kur atkal sāka kalpot Kristus Piedzimšanas katedrālē.

1966. gadā Vasilijs Meļņikovs tika iesvētīts par presbiteru un vienlaicīgi iecelts virspriestera kārtā, pēc tam tēvs Vasilijs tika norīkots par otro priesteri Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosterī.

Tēvs Vasilijs Meļņikovs ir miris 1972. gada 22. martā, apbedīts Rīgas Jāņa/ Ivana kapos.

Tekstu sagatavojis Sergejs Coja

Informācijas avoti:

Священник Голиков Андрей и Фомин Сергей.  Кровью убеленные. Мученики и исповедники Северо-западной России и Прибалтики (1940-1955). Москва: Паломник, 1999. [Tēvs A. Goļikovs, S. Fomins. Asinīm balinātie. Ziemeļrietumu Krievijas un Baltijas mocekļi un ticības apliecinātāji (1940–1955). M.: Palomņik, 1999. g.]. 188.–190. lpp.;

Цоя С. А. Рижская Православная Духовная семинария в межвоенные годы (1926-1936). В кн.: Латвийский православный хронограф. Вып. I. Прот. Олег Пелевин (ред.). Рига: Синод Латвийской православной церкви, 2015. [S. Coja. Rīgas Pareizticīgo Garīgais seminārs starpkaru gados (1926-1936). Grāmatā: Latvijas pareizticīgais hronogrāfs. I krāj. Prot. Oļegs Peļevins (red.). Rīga: Latvijas Pareizticīgās baznīcas Sinode, 2015. g.] 82. lpp.