Nikolajs Trubeckojs
Nikolajs Trubeckojs (1907. g. 26. decembrī Krāslavā, Vitebskas guberņā, Krievijas impērijā – 1978. g. 18. martā Rīgā, Layvijas PSR) – mitroforais virspriesteris.
Nikolajs Trubeckojs ir dzimis Vitebskas guberņas Dvinskas (Daugavpils) apriņķa Krāslavā, garīdznieka Ņikanora Trubeckoja ģimenē. Šajā kuplajā ģimenē, izņemot Nikolaju, bija vēl trīs dēli un 5 meitas. Visi dēli – Nikolajs, Ivans (Joanns), Mihails un Pāvels – izvēlējušies garīgās kalpošanas ceļu un liktenis bija lēmis viņiem piedzīvot smagus un pat visai baisus dzīves pārbaudījumus.
1927. gadā pēc Daugavpils ģimnāzijas absolvēšanas viņš studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, apgūdams ikonu glezniecības mākslu, bet materiālo līdzekļu trūkuma dēļ bija spiests atstāt studijas. 1928. gadā Nikolajs Trubeckojs absolvējis Daugavpils Pedagoģijas kursus, pēc tam – 1930. gadā - Rīgas Garīgo semināru un 1934. gadā – Parīzes Svētā Sergija Teoloģijas institūtu.
Studējot Rīgas Garīgajā seminārā, N. Trubeckojs satuvinājies ar tā rektoru – virspriesteri Jāni Jansonu un viņa ģimenes locekļiem. Vēlāk – 1935. gadā viņš stājās laulībā ar tēva Jāņa Jansona meitu Irinu (1911–1978).
Kad Nikolajs Trubeckojs studējis Svētā Sergija Teoloģijas institūtā Parīzē, par viņa garīgo ganu kļuva slavenais krievu teologs – tēvs Sergijs Bulgakovs. Savu teoloģijas kandidāta darbu tēmatā „Вера и современный атеизм в СССР в их взаимоотношении” („Ticība un mūsdienu ateisms PSRS to savstarpējā mijiedarbībā”) N. Trubeckojs bija rakstījis izcilā teologa profesora Vasilija Zeņkovska vadībā.
Vēlāk tēvs Nikolajs Trubeckojs atcerējies: «Šā darba būtība bija atklātās un aizklātās ateisma cīņas ar ticību PSRS objektīvā analīze, kā arī secinājums, kuru varētu izteikt šādiem Kristus vārdiem: „..Es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks.”»
Iegūdams teoloģisko izglītību, Nikolajs Trubeckojs kalpojis par psalmotāju (ķesteri) Pudinavas/ Mihalovas Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīca (Ludzas apriņķa Mērdzenes pagastā) un pasniedzis Ticības Mācību Mihalovas sādžas skolā. 1936. gada 26. janvārī Pečoru arhibīskaps Nikolajs (Leismans) iesvētījis Nikolaju Trubeckoju par diakonu un tā paša gada 28. janvārī - par pareizticīgo priesteri.
Par pirmo tēva Nikolaja Trubeckoja kalpošanas vietu kļuva Jelgavas Svēto Simeona un Annas katedrāle. Viņš kalpojis arī Mihalovas, Grīvas un Dagdas dievnamos Latvijā.
1937. gadā tēvs Nikolajs, lai padziļinātu savas zināšanas, iestājies Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Pareizticīgajā nodaļā, kuru viņš tā arī nepaspēja absolvēt, jo 1940. gadā LU Teoloģijas fakultāte tika likvidēta. Līdztekus studijām (kopš 1938. gada 1. janvāra) t. Nikolajs kalpoja Rīgas Vissvētās Dievmātes Patvēŗuma (Pokrova) baznīcā.
1941. gada augustā un septembrī tēvs Nikolajs Trubeckojs darbojās Pleskavas Pareizticīgās misijas sastāvā, viņš kalpoja Lugas rajonā, vēlāk – atkal Rīgā. Līdz 1942. gada septembrim t. Nikolajs Trubeckojs strādāja par Rīgas Eparhiālās pārvaldes sekretāru. Kopš 1942. gada septembra viņš trīs mēnešus rediģējis misionāru žurnālu «Православный христианин» („Pareizticīgais kristietis”), kā arī kalpoja Rīgas Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcā.
1944. gada rudenī t. Nikolaju Trubeckoju kopā ar viņa sievastēvu – virspriesteri Jāni Jansonu – nacisti piespiedu kārtā bija nolēmuši evakuēt uz Vāciju. Tomēr abiem garīdzniekiem ar Dieva palīgu izdevās bēgt no kuģa.
Taču tēvam Nikolajam Trubeckojam neizdevās izvairīties no padomju varas īstenotajām represijām. 1944. gada oktobrī viņš tika arestēts un nosūtīts uz Ļeņingradas (patlaban – Sanktpēterburga) Iekšlietu Tautas komisariāta iekšējo cietumu. 1945. gadā lietā par Pleskavas misiju t. Nikolajam Trubeckojam piesprieda desmit gadus ieslodzījuma PSRS IeTK “labošanas darbu” nometnēs. Savu sodu viņš izcietis Ziemeļu Pečoras dzelzceļa nometnēs – Intā un citās. No 1954. gada, pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma, līdz pat 1955. gada novembrim N. Trubeckojs dzīvojis izsūtījumā Pečoras pilsētā (Komi Autonomajā republikā).
Pēc atgriešanās Latvijā, no 1956. gada 21. janvāra līdz 1960. gada 25. novembrim, tēvs Nikolajs kalpojis par Ikšķiles Svētā Gara dievnama pārzini un vienlaicīgi izpildījis arī Rīgas un visas Latvijas 1951.-1958. gada arhibīskapa Filareta (Ļebedeva, 1887-1958) personīgā sekretāra pienākumus - līdz pat Virsgana nāvei. No 1957. gada 15. marta līdz 1960. gada 25. novembrim t. Nikolajs kalpojis arī Ķemeru sv. Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīcā.
1950. gadu beigās tēvs Nikolajs Trubeckojs tika iecelts virspriestera garīgajā kārtā. Vēlāk viņš saņēmis tiesības valkāt mitru (mitra – grieķu val. – nozīmē kroni. Goda zīme, dārgakmeņiem izrotāta galvassega, kas simbolizē augsto garīgo varu pār ganāmo pulku. To dod bīskapiem, arhimandrītiem un virspriesteriem – tulkot. piez.)
No 1960. gada 26. novembra un līdz pat savai nāves dienai t. Nikolajs kalpojis Rīgas Kristus Pestītāja Svētbildes pareizticīgo baznīcā Torņakalnā. 1963. gada 10. jūlijā t. Nikolajs tika iecelts par Rīgas baznīcas apriņķa prāvestu (jeb blagočinniju).
Mitroforais virspriesteris Nikolajs Trubeckojs ir miris 1978. gada 18. martā Rīgā, apbedīts Rīgas Svētā Miķeļa kapos.
Aleksandrs Malnačs
Informācijas avoti:
Протоиерей Николай Трубецкой. Дух уныния не даждь ми… Письма священника из заключения. М.: «Артос-Медиа», 2007. 375 с.
Ilustrācijas tēmai
