Ivans Karpušins
Ivans Karpušins (1923. g. 1. martā, Jaroslavļas guberņā, KPFSR – 2021. g. 4. augustā, Rīgā, Latvijas Republikā) – pareizticīgais protodiakons.
Ivans Karpušins ir dzimis 1923. gada 1. martā Jaroslavļas guberņā. Kopš bērnības gadiem viņš ir bijis dziļi reliģiozs cilvēks, regulāri apmeklējis dievkalpojumus baznīcā un lūdzis Dievu.
Otrā pasaules kara gados I. Karpušins tika iesaukts militārajā dienestā. Viņa kaujas gaitas sākās Volokolamskā un beidzās Berlīnē, karalaukā viņš guvis smagus šķembu ievainojumus kājā. Kara beigās viņam bija gvardes seržanta militārā pakāpe un kara laikā viņš tika apbalvots ar daudzām kaujas medaļām.
Savu turpmāko mūžu Ivans Karpušins veltījis Svētajai Kristus Baznīcai, uz šo ceļu viņu svētījis izcilais Pareizticīgās Baznīcas hierarhs, Metropolīts Veniamīns (Fedčenkovs).
No 1946. gada Ivans Karpušins dzīvojis Rīgā. Daudzu desmitgažu laikā viņš izpildījis Baznīcas paklausību – bijis personīgais šoferis, zižļa nesējs un kalpojis kā Arhiereja hipodiakons pie vairākiem Rīgas Virsganiem: metropolīta Veniamīna (Fedčenkova), arhibīskapa Filareta (Ļebedeva), arhibīskapa Nikona (Fomičeva), arhibīskapa Aleksija (Konopļova), metropolīta Leonīda (Poļakova), kā arī pie Visaugstisvētītā Rīgas un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra viņa kalpošanas sākumposmā. Pēc tam vēl dažu gadu laikā Karpušins bijis personīgais šoferis pie Rīgas Baznīcas apriņķa blagočinnija (jeb prāvesta), Rīgas Sv. Ņevas Aleksandra dievnama virspriestera, mitroforā virspriestera Pētera Smikovska (1927-2009).
Saņēmis Metropolīta Veniamīna (Fedčenkova) svētību, Ivans Karpušins beidzis autovadītāju kursus Rīgā, un pēc tam viņš tika ielūgts strādāt par šoferi Rīgas Eparhiālā valdē. Pret jauno šoferi Virsgans izturējies ļoti laipni un sirsnīgi, vienmēr saucis viņu par “brāli Ivanu”. Autovadītāja arods Karpušinam ļoti paticis. Viņš jokojis, ka viņa vecvectēvs, būdams dzimtcilvēks, bijis slavenā muižnieka grāfa Šeremetjeva kučieris, un tieši no vecvectēva Ivans ir mantojis mīlestību pret ceļu un tāliem ceļojumiem. Viens no viņa iecienītākajiem ceļiem bija ceļš uz Pleskavas Pečoru klosteri.Viņš visai bieži apmeklēja šo seno klosteri, guva dvēseles mierinājumu pie tā svētvietām un garīgo atbalstu no klostera stareciem.
Ivanam Karpušinam ļoti patika baznīcas dievkalpojumi, viņš labi dziedājis un skanīgi lasījis kafizmas un lūgšanas. Viņa balss, skaidra un rāma, piepildījusi dievnama telpu ar dievbijīgu lūgšanu lasīšanu. Tajās dienās, kad viņš nebija aizņemts, kalpojot Virsganam, Ivans allaž nācis uz Rīgas Sv. Labticīgā Lielkņaza Ņevas Aleksandra baznīcas klirosu, piedalījies dziedāšanā un lasījis baznīcas lūgšanas.
Tas Kungs dāvājis savam uzticīgajam kalpam Ivanam ilgus mūža gadus – viņš redzējis Kristīgās ticības atdzimšanu, daudzu cilvēku atgriešanos Baznīcā un to dievnamu atjaunošanu un atvēršanu, kurus bija apgānījusi bezdievīgā vara. Kā bērns viņš priecājies par to, ka tikusi restaurēta un atvērta dievlūdzējiem Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāle, kurā jaunības gados viņš kalpojis kā hipodiakons. Dziļi ticīgs būdams, viņš vienmēr paļāvies uz Dievu un ticējis, ka kādreiz katedrāle tiks atjaunota – tādēļ viņš izjutis lielu dvēseles prieku un sirds mierinājumu, redzot Kristus Piedzimšanas katedrāles ēku visā tās atjaunotajā krāšņumā.
Šķita, ka gadiem nav varas pār Ivanu Karpušinu. Līdz pat 85 gadu vecumam viņš kāpa augšā pa stāvajām kāpnēm uz Rīgas Ņevas Aleksandra baznīcas zvanu torni. Netālu no šīs baznīcas viņš arī dzīvojis un šeit daudzus gadus kalpojis. Ļoti prasmīgi viņš zvanīja baznīcas zvanus. Līdz 89 gadu vecumam viņš pats vadījis automašīnu. Kad Ivanam apritējuši 90 gadi, viņš joprojām turpinājis nākt uz Ņevas Aleksandra baznīcas klirosu, kur dziedāja garīgus dziedājumus un lasīja lūgšanas. Šajā laikā I. Karpušinam bija Rīgas Ņevas Aleksandra baznīcas goda psalmotāja nosaukums. Šajā vecuma viņš jau pārvietojās, atbalstīdamies uz spieķi, taču centās apmeklēt visus svētdienas un svētku dienu dievkalpojumus. Karpušins bija ļoti labsirdīgs, komunikabls un laipns cilvēks, kurš izpelnījās visu draudzes locekļu cieņu, tajā skaitā viņu cienīja arī ticīgie jaunieši. Par visai retu viņa rakstura īpašību bija tas, ka viņš allaž atradās labestīgā un mierīgā gara noskaņojumā; priecājās, redzot jebkuru cilvēku, un vienmēr uzsmaidīja viņam.
Ivanam Karpušinam bija daudz Kristus Baznīcas apbalvojumu, tajā skaitā Sv. svētmocekļa Rīgas Jāņa I pakāpes medaļa un Sv. labticīgā kņaza Donas Dimitrija II pakāpes ordenis.
Vienīgi sākot ar 2019. gadu, Ivans Karpušins sirma vecuma un veselības stāvokļa dēļ sāka nākt uz dievnamu daudz retāk. Viņam nācās atteikties no klirosa paklausības izpildes, taču mājās viņš allaž lūdzies. Viņš aizlūdza par Latvijas Pareizticīgo Baznīcu, par tās Virsganu - Visaugstisvētīto Rīgas un visas Latvijas Metropolītu Aleksandru, par Bīskapiem, par pareizticīgajiem priesteriem un visiem ticīgajiem ļaudīm, par saviem tuviniekiem. Pie viņa uz mājām bieži nāca priesteris, lai Dieva kalps Ivans varētu izsūdzēt savus grēkus un saņemt Svēto Vakarēdienu.
Ivans Karpušins klusi un mierīgi devies viņsaulē 2021. gada 4. augustā Rīgā, apbedīts Rīgas Pokrova kapos.
Informācijas avots:
www.pareizticiba.lv
