Jakovs Mihailovs
Jakovs Mihailovs (1804. g. Pleskavas guberņā, Krievijas impērijā – 1860. g. Rīgā, Krievijas impērijā) – pareizticīgo priesteris, kurš 1845. gada 22. aprīlī pirmoreiz noturēja Dievišķo liturģiju latviešu valodā Rīgas Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcā.
19. gadsimta 40. gadi Rīgas eparhijas vēsturē ir laiks, kad latviešu un igauņu zemnieki masveidā pievienojās Pareizticībai. Par iemeslu šim pievienošanās procesam kļuva 1844. gadā notikušais konflikts starp hernhūtiešu (Brāļu draudzes) vajātāju luterāņu mācītaju Treiju un Rīgas Hernhūtiešu draudzi. Pēc viltus denunciācijas mācītājs Treijs aizvēra hernhūtiešu lūgšanu namu. Tad draudzes vadītājs Dāvids Balodis – godīgs, dievticīgs un zemnieku vidū visai autoritatīvs cilvēks, 120 cilvēku vārdā vērsās pie pareizticīgā Rīgas bīskapa Filareta I (Gumiļevska) ar lūgumu pievienot viņus Pareizticībai. 1845. gada 12. martā sekoja Augstākā atļauja pievienot lūdzējus, kā arī noturēt viņiem dievkalpojumus latviešu valodā.
1845. gada aprīļa beigās arī notika pirmā latviešu pievienošanās Pareizticībai. Pievienojušos vidū bija arī pats Dāvids Balodis. Ziņa par D. Baloža pievienošanos Pareizticībai ātri izplatījās tautas vidū. Visā Vidzemes teritorijā, it īpaši tās dienvidaustrumu daļā, cēlās zemnieki. Protams, bads pastiprināja tautas kustību. Tomēr par dienišķo maizi zemnieki gandrīz nebija runājuši. Nedz rīkstes, nedz galvu skūšana, nedz pieticīgās mantas atsavināšana neapstādināja un nenoturēja tos, kuri meklēja pestīšanu Pareizticībā! Tauta saprata, ka nedz vācu baroni, nedz luterāņu mācītāji nav spējīgi traucēt zemniekiem pāriet Pareizticībā.
Rīgā latviešu dievkalpojumiem tika atvēlēta Vissvētās Dievmātes Patvēruma kapu baznīca. Tomēr nepietika pareizticīgo priesteru. Situācija bija šāda: bīskapam Filaretam I (Gumiļevskim) nācās iesvētīt par priesteriem arī dažus vietējos iedzīvotājus, kuri labi prata latviešu valodu. Tā par priesteri tika iesvētīts grāfa Šeremetjeva kasieris (bijušais dzimtcilvēks) Jakovs Mihailovs. 25 gadus viņš kalpoja par grāmatvedi Piebalgas muižā un tāpēc labi prata vācu, latviešu, franču un latīņu valodu. Bīskaps Filarets dabūja no grāfa Šeremetjeva brīvlaišanas rakstu, un 1843. gadā Jakovs Mihailovs jau sāka nodarboties ar latviešu valodā tulkoto liturģisko tekstu un lūgšanu grāmatu rediģēšanu, par ko viņš izpelnījās Sv. Sinodes pateicību.
1844. gadā Jakovs Mihailovs mācījās Pleskavas Garīgajā seminārā, lai sagatavotos priestera kalpošanai, 1845. gada 21. aprīlī Rīgas bīskaps Filarets (Gumiļevskis) iesvētīja viņu par diakonu, bet 22. aprīlī — par priesteri. Tēvs Jakovs Mihailovs tika norīkots par Rīgas Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcas pārzini un 1845. gada 22. aprīlī pirmo reizi Pareizticigās Baznīcas vēsturē viņš noturēja Dievišķo liturģiju latviešu valodā.
Izdevumā «Рижские Епархиальные Ведомости»/ “ Rīgas Eparhijas Ziņas” ir šāds ieraksts: “Ģenerālgubernators Jevgeņijs Golovins daudzkārt apliecinājis Svētīgajam Filarētam: “Pilnīgs atbalsts šā priestera saprātīgumam un uzcītībai. Neraugoties uz dažāda veida pretdarbību no luterāņu puses, tēvam Jakovam visīsākajā laikposmā izdevās pievienot Pareizticībai aptuveni 1670 latviešu luterāņus. Pievienošanas lietu viņš īstenoja ar priekšžīmīgu saprātīgumu, dedzību un uzcītību.” Vissvētās Dievmātes Patvēruma dievnamā viņš nokalpoja 15 gadus un mira 1860. gada janvārī (dažādos informācijas avotos ir norādīti divi nāves datumi – 1859. g. un 1860.g., uz pašas kapavietas arī ieviesusies kļūda). Kad Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīca svinīgi atzīmēja savu divkāršo jubileju — mūra dievnama ēkas 50. gadadienu un 150. gadadienu kopš tā dibināšanas, arhibīskaps Jānis Pommers (patlaban pieskaitīts svēto kārtai) pievērsa savu uzmanību vienam no visdedzīgākajiem baznīcas kalpotājiem Jakovam Mihailovam, kurš, kaut arī dzimis tīri krieviskā apgabalā – Pleskavas guberņā, iemācījās viņam svešo valodu un veltīja sevi kalpošanai tiem, kuriem bija nepieciešama viņa palīdzība: “ Viņš bija jaunas kārtības pamatlicējs, saskaņā ar kuru tika noturēti dievkalpojumi latviešu valodā, un tādējādi viņš ir viens no pirmajiem darbiniekiem, kurš apvienoja ap sevi vai precīzāk ap Baznīcu krievu un latviešu iedzīvotājus.”
Tēva Jakova Mihailova kapavietā, pateicoties Puškina biedrības centieniem, tika atjaunots krusts (pa labi no kapličas).
Svetlana Vidjakina
Informācijas avoti:
«Рижские Епархиальные Ведомости», 1907, № 16; 1909, № 11;
«Сегодня», 1929, № 273;
A. Gavriļins. Rīgas Eparhijas vēstures apraksti (Очерки истории Рижской епархии). – Rīga, Filokalija, 1999.g.)
