Vladimirs Antipovs

Vladimirs Antipovs (1910. g. 2. februārī Ostrovā, Pleskavas guberņā, Krievijas impērija – 1986. g. 21. jūnijā Zilupē, Ludzas rajonā/ tagadējā Zilupes novadā, Latvijas PSR) – virspriesteris, Zilupes Kristus Krusta Pacelšanas baznīcas pārzinis. Rēzeknes baznīcas apriņķa prāvests.

Vladimirs Antipovs ir dzimis 1910. gada 2. februārī Pleskavas guberņas Ostrovas pilsētā. Viņa tēvs Mihails Antipovs bija cēlies no senas tirgotāju dzimtas, bet māte piederējusi pie muižnieku kārtas. Pēc 1917. gada lielinieku apvērsuma Krievijā Antipovu ģimene nonāca Rēzeknē, Latvijas teritorijā.

1930. gadā Vladimirs Antipovs iestājās Rīgas Garīgajā seminārā, kuru sekmīgi absolvēja 1933. gadā. 1934. gada decembrī Pečoru bīskaps Nikolajs (Leismans, 1862-1947) iesvētījis Vladimiru Antipovu par diakonu. Drīz pēc tam Pleskavas Pečoru Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas vīriešu klosterī Vladimirs Antipovs tika iesvētīts par priesteri, un pēc tam norīkots kalpot Mihalovas/ Pudinavas Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcā.

1935. gada novembrī pareizticīgais priesteris t. Vladimirs Antipovs tika pārvietots kalpot uz Zilupes pareizticīgo baznīcu par godu Kunga Godājamā un Dzīvudarošā Krusta Pacelšanai. (Pēc 69 gadiem, 2004. gada maijā, Zilupes koka baznīca, kurā viņš kādreiz kalpojis, pamatīgi cieta no ugunsgrēka, taču četru gadu laikā tā faktiski tika uzcelta no jauna un kļuva par vienu no Zilupes vizītkartēm. Jaunais Kristus Krusta Pacelšanas mūra dievnams tagad ir pilsētas lepnums – tulkot. piezīme).

1937. gadā piecu kilometru attālumā no Zilupes, Opoļu (jeb Opuļu) ciemā, pēc tēva Vladimira iniciatīvas tika uzcelta kapela virs svētavota, kas bija slavens ar savām dziedinošām īpašībām. Lieta tāda, ka pirms tam, tajā pašā gadā, vietējie pareizticīgie bija vērsušies pie sava priestera t. Vladimira ar lūgumu Vissvētās Dievmātes Piedzimšanas svētkos nokalpot tur ūdens iesvētīšanas aizlūgumu. Atbraucis viņš ieraudzījis svētavotu nolaistā stāvoklī un piedāvājis draudzes locekļiem sakopt apkārtni un uzcelt kapelu. Tika saņemta atļauja no robežsardzes dienesta, sagādāti materiāli, un darbs bija sācies. Dažu dienu laikā tika pabeigta vienkārša 4×4 metrus liela kapela ar kupolu un krustu un iesvētīta par godu Vissvētās Dievmātes Piedzimšanai.

1938. gada 15. maijā t. Vladimirs Antipovs tika apbalvots ar sānautu (sānauts – priestera dievkalpojuma tērpa daļa – auduma kvadrāts ar krusta attēlu, piekārts pie labā gurna. Simbolizē garīgo zobenu, t.i. Dieva vārdu – tulkot. piezīme). No 1943. gada oktobra t. Vladimirs kādu laiku pildīja Ludzas baznīcas apriņķa prāvesta (jeb blagočinnija) pienākumus. Drīzumā tēvs Vladimirs tika iecelts par virspriesteri. Vladimirs Antipovs bija dedzīgs savas draudzes gans un rosīgs vietējo draudžu dievnamu labiekārtotājs.

No 1964. gada un līdz pat savai nāvei virspriesteris Vladimirs Antipovs bija Rēzeknes baznīcas apriņķa prāvests (jeb blagočinnijs). Kopš 1965. gada viņš kalpoja arī Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja dievnamā Lauderos. 1973. gadā Maskavas un visas Krievzemes 1971.–1990. gada Patriarhs Pimens (Izvekovs, 1910-1990) apbalvojis virspriesteri Vladimiru Antipovu ar mitru (mitra - ar dārgakmeņiem rotāta galvassega. Goda zīme, ko Baznīca dod bīskapiem un dažiem virspriesteriem – tulkot. piezīme). 1984. gadā sakarā ar piecdesmit gadu kalpošanu garīdznieka kārtā un septiņdesmit piecu gadu jubileju kopš dzimšanas t. Vladimirs tika apbalvots ar Sirdsskaidrā Radoņežas Sergija 2. pakāpes ordeni, virspriesterim tika piešķirtas tiesības nēsāt otro krustu ar rotājumiem.

Tēva Vladimira dzīvesbiedre Marija (1909-1997) bija virspriestera Ņikanora Trubeckoja (1876-1959) meita un garīdznieku Nikolaja (1907-1978), Joanna (1911-1991), Mihaila (1917-1974) un Pāvela (1919-1983) Trubeckoju māsa. No 1953. līdz 1986. gadam viņa bija psalmotāja – reģente Zilupes draudzē.

Bērni: Gurijs (1935-1999), Tatjana (1939-2021), Igors (1942).

Virspriesteris Vladimirs Antipovs miris pēkšņā nāvē 1986. gada 21. jūnijā. Apbedīts pie pareizticīgo dievnama Zilupē.

Papildināts tulkojums no krievu valodas

Informācijas avoti:

Православные архиереи, священники, диаконы, псаломщики, учителя и регенты, служившие на территории Латвии с 1710 по 2019 годы. Биографический справочник. Щеникова О., Витолс А. (сост.). Гаврилин А.В. (конс.). Риги, 2019. С. 88;

Цоя С.А. Рижская Православная Духовная семинария в межвоенные годы (1926-1936) // Латвийский православный хронограф. Вып. I. Прот. Олег Пелевин (ред.). Рига: Синод Латвийской православной церкви, 2015. С. 74-75.

http://www.eleison.lv/ir/dievnami/Latgale/opuli.htm