Vladimirs Volodins

Vladimirs Volodins (1915. g. 30. septembrī Čerņigovā/ Čerņihivā, Krievijas impērijā – 1959. g. 1. oktobrī Rīgā ?, Latvijas PSR)– priesteris.

Vladimirs Volodins ir dzimis Čerņihiva (tagad - pilsēta Ukrainā), kur viņa tēvs – Latvijā dzimušais Nikolajs Volodins (Valodiņš) strādājis dzelzceļa sistēmā.

Pēc Pilsoņu kara beigām Volodinu ģimene atgriezusies Latvijā. 1937. gadā Vladimirs Volodins absolvējis Daugavpils Valsts 2. ģimnāziju. No 1937. līdz 1939. gadam viņš dienējis Latvijas armijas 10. kājnieku pulkā un Zemgales divīzijas sakaru rotā. Pēc tam V. Volodins kādu laiku strādājis Rīgas laikrakstu «Jaunākās ziņas», «Dzelzceļnieks» un žurnāla «Dlja Vas» redakcijās.

1939. gadā Vladimirs Volodins iestājies Rīgas Pareizticīgajā Teoloģijas institūtā. Diemžēl šajā institūtā viņš studējis tikai vienu gadu, jo 1940. gada vasarā Latvijā nodibinātā padomju vara slēdza visas garīgās mācību iestādes. Kopš 1940. gada vasaras V. Volodins strādājis pastā, pēc tam – kokapdares kombinātā. Tomēr vēlme iegūt garīgo izglītību nebija atstājusi Vladimiru Volodinu, un no 1942. līdz 1944. gadam viņš studējis Viļņas Teoloģijas kursos.

1943. gada 14. jūnijā Viļņas un Lietuvas metropolīts Sergijs (Voskresenskis) iesvētījis V. Volodinu diakona kārtā. Tā paša gada 4. novembrī Kauņas arhibīskaps Daniils (Juzvjuks) iesvētījis Vladimiru Volodinu par pareizticīgo priesteri.

1944. gada 1. jūnijā tēvs Vladimirs tika norīkots par Liepnas Svētā Pravieša Elijas baznīcas priesteri. Drīzumā šī baznīca nokļuva karadarbības zonā. 1944. gada 10. augustā bīskaps Jānis (Garklāvs) parakstījis rīkojumu par t. Vladimira iecelšanu par Rīgas Bolderājas Kristus Apskaidrošanās baznīcas pārzini (šī baznīca nav saglabājusies līdz mūsu dienām).

Kad 1944. gada rudenī Vidzemē bija beigusies karadarbība, Pareizticīgās Baznīcas vadība nolēma pārcelt t. Vladimiru kalpot lauku baznīcu draudzēs, taču viņš lūdzis ņemt vērā viņa ģimenes apstākļus un atstāt viņu Rīgā. Vēl 1940. gadā Vladimirs Volodins bija salaulājies ar Annu Smilgu. 1944. gadā viņa dzīvesbiedre studēja un strādāja Rīgā, turklāt Volodinu ģimenē auga meita.

1945. gada 17. maijā Eparhiālās pārvaldes vadītāji, pēc pusgadu ilgām pārdomām, norīkoja t. Vladimiru kalpot uz Rīgas Sarkandaugavas Kristus Apskaidrošanās dievnamu, atstājot priestera pārziņā arī Bolderājas Kristus Apskaidrošanās dievnamu, kurā draudzes locekļu skaits knapi sasniedza 100 cilvēku. 1947. gadā Bolderājas pareizticīgo dievnams tika noņemts no reģistrācijas, tas nozīmē – slēgts.1950. gadā, kad pareizticīgo dievnams Bolderājā oficiāli jau skaitījās slēgts, t. Vladimirs joprojām skaitījās par priesteri, kas garīgi aprūpē divas draudzes. Droši vien slēgtā Bolderājas dievnama draudzes locekļi bija aicinājuši t. Vladimiru, lai viņš notur dažādus aizlūgumus par dzīvajiem vai mirušajiem (jeb trebas).

1948. gada rudenī t. Vladimirs iestājies Ļeņingradas (patlaban – Sanktpēterburgas) Garīgās akadēmijas neklātienes nodaļā. 1949. gadā viņš mēģinājis pāriet uz klātienes (dienas) nodaļu, taču saņēmis atteikumu.

Tēvs Vladimirs ir to Latvijas garīdznieku vidū, kuri bija cietuši no padomju varas represijām. Par iemeslu šīm represijām kļuvusi t. Vladimira pozīcija, kuru viņš ieņēmis attiecībā par baznīcas īpašumu – nelielu draudzes namiņu, kas kādreiz tika uzcelts Meža prospektā. Draudzes padome piekrita nodot šo ēku un tai blakus esošo zemesgabalu Rīgas Staļina rajona izpildkomitejai (tā 1940.-50. gados tika dēvēts viens no Rīgas rajoniem), tomēr lūdza atstāt dievnama rīcībā dzīvokli otrajā stāvā, lai tur varētu iekārtot kanceleju un kristību istabu. Šis lūgums netika izpildīts. Tajā laikā namā jau patvaļīgi bija iemitinājušies īrnieki, un pilsētas varas pārstāvji pieprasīja, lai t. Vladimirs par Kristus Apskaidrošanās draudzes rēķinu veiktu nama un iežogojuma kapitālo remontu. Pie tam, neskatoties uz nama un zemesgabala nodošanu valstij, Rīgas Staļina rajona Finanšu nodaļa pieprasīja no Kristus Apskaidrošanās baznīcas apmaksāt nodokļus par namu un zemi. Šajā laikā apkārt bijušajam draudzes namiņam jau bija parādījušies īrnieku sakņu dārziņi, tomēr baznīcai, protams, vairs nebija tiesību pieprasīt no viņiem maksu par šā zemesgabala izmantošanu.

1951. gada beigās priesteris Vladimirs Volodins tika apsūdzēts, inkriminējot viņam «kontrrevolucionāro darbību, strādnieku un zemnieku padomju varas graušanu vai pavājināšanu», un notiesāts saskaņā ar KPFSR KK 58.-100.I. pantu, piespriežot 10 gadus ieslodzījumā.

1956. gada 3. martā Latvijas PSR Augstākās tiesas Prezidijs pēc lietas pārskatīšanas pieņēmis lēmumu abrīvot V. Volodinu un atzīt viņu par nesodītu. Tēvs Vladimirs Volodins atgriezās Rīgas eparhijā.

1956. gadā, pēc atgriešanās Latvijā, t. Vladimiram bija liegtas tiesības dzīvot tuvāk par 100 kilometriem no lielpilsētām. Tādēļ 1956. gada 7. jūnijā t. Vladimirs tika norīkots kalpot par priesteri uz Bānūžu Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas baznīcu (vēlāk šis dievnams tika nodedzināts – tulk. piezīme), līdzās šai draudzei garīgi aprūpējot arī Ežu/ Māļu Kristus Debesbraukšanas baznīcas draudzi. Līdztekus tam viņš saņēma norīkojumu kalpot Vecpiebalgas (Inešu) Svēto apustuļu Pētera un Pāvila dievnamā (pašlaik no šā dievnama ir palikušas vienīgi drupas – tulk. piezīme) un Talsu Svētās Trijādības pareizticīgo baznīcā (1972. gadā šī baznīca tika slēgta un tās ēka nojaukta, to uzspridzinot - tulk. piezīme), kā arī priesteris kalpojis Smiltenes Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja dievnamā.

1957. gadā par godu Lieldienām arhibīskaps Filarets (Ļebedevs) apbalvojis tēvu Vladimiru Volodinu ar kamilavku (augsta galvassega, kas tiek dota priesterim kā apbalvojums – tulk. piezīme).

1959. gada 13. janvārī t. Vladimirs tika norīkots kalpot uz Stāmerienas Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra baznīcu un Bauskas Svētā Lielmocekļa Jura (Georgija) Uzvaras Nesēja baznīcu.

1959. gada 1. oktobrī t. Vladimirs pēkšņā nāvē miris no sirdslēkmes.

Tēvs Vladimirs Volodins ir apbedīts Pokrova kapos Rīgā.     

Svetlana Kovaļčuka

Informācijas avoti:

LVVA, 7469. f., 2. apr., 420. lieta;

Священник Владимир Володин // Андрей Голиков, Сергей Фомин. Кровью убеленные. Мученики и исповедники Северо-запада России и Прибалтики (1940–1955). –  Москва, Паломник, 1999, 203–204 стр.