Pāvels Panfilovs

Pāvels Panfilovs (1888. g. 15. jūlijā  Pleskavas guberņā, Krievijas impērijā – 1947. g. 17. jūlijā  GULAGā / pēc citiem datiem miris 1952. gadā) – virspriesteris.

Pāvels Panfilovs dzimis Pleskavas apriņķa Paņikovskas pagasta Poroslovas sādžā (tagad Krievijas Federācijas Pleskavas apgabala Pečoru rajons) sīkpilsoņu ģimenē.

1903. gadā P. Panfilovs pabeidza Pleskavas Garīgo skolu, bet 1909. g. – Pleskavas Garīgo semināru, pēc kura kalpoja par psalmotāju kādā no Izborskas draudzēm. 1911. gadā viņš tika pārcelts uz Izborskas katedrāli.

1913. gadā P. Panfilovu iesvētīja par garīdznieku.

No 1913. gada 2. septembra līdz 1917. gada 27. jūnijam P. Panfilovs kalpoja Vissvētās Dievmātes Patvēruma (Pokrova) baznīcā Lovno pagastā, kur bija prāvesta padomes loceklis, kā arī draudzes skolas pārzinis un ticības mācības skolotājs. Vissvētās Dievmātes Patvēruma (Pokrova) baznīcas draudzes skola tika izveidota par draudzes locekļu un baznīcas līdzekļiem un atklāta 1886. gada 2. decembrī. 1915. gadā tajā mācījās 35 zēni un 15 meitenes. Divstāvīgā skolas ēka tika piebūvēta baznīcas sarga mājai. Garīdznieka un psalmotāja mājas tika uzbūvētas tikai 1915. gadā.

No 1917. gada 27. jūnija tēvs Pāvels Panfilovs kalpoja par pārvaldnieku 1790. gadā uzceltajā Sv. Nikolaja baznīcā Kačanovas (Kacēnu) ciemā. Saskaņā ar 1920. gada 11. augusta Latvijas un KPFSR miera līgumu Latvijas sastāvā nonāca lielākā daļa Višgorodeckas (Augšpils) pagasta, gandrīz viss Kačanovas (Kacēnu), lielākā daļa Tolkovas (Linavas) un neliela daļa Gribuļu pagasta, kas pirms tam bija ietilpuši Pleskavas guberņā. Tāpēc starpkaru posmā tēvs Pāvels kopā ar savu draudzi nonāca neatkarīgās Latvijas teritorijā. Vietējā skolā viņš pasniedza ticības mācības stundas.

1932. gadā P. Panfilovu apbalvoja ar zelta krūšu krustu. 1938. gadā viņš kļuva par virspriesteri. 1939. gadā viņu apbalvoja ar Atzinības Krusta 5. šķiras ordeni.

Otrā pasaules kara gados tēvs Pāvels Panfilovs piedalījās Pleskavas misijas darbā. Par to 1944. gada 29. decembrī padomju varasiestādes viņu arestēja, apsūdzēja pretpadomju darbībā pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58. panta 10. punkta. 1945. gada 5. martā IeTK (NKVD) karaspēka Pleskavas apgabala Kara tribunāls P. Panfilovu notiesāja uz 10 gadiem labošanas darbu nometnēs, kur viņš miris 1947. gada 17. jūlijā (pēc citiem datiem miris 1952. gadā). P. Panfilovs reabilitēts 1993. gada 26. janvārī.

Aleksandrs Malnačs

Informācijas avots:

Священник Андрей Голиков, Сергей Фомин. Кровью убеленные. Мученики и исповедники Северо-Запада России и Прибалтики (1940-1955). – Москва, 1999.

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis