Nikolajs Žunda

Nikolajs Žunda (1913. g. 21. maijā [vai 22. julijā?], Ilūkstes apriņķī, Kurzemes guberņā, Krievijas Impērijā – 1953. g. 25. jūlijā, GULAGā/ Krasnojarskā, Krievijas PFSR) – pareizticīgais priesteris, virspriesteriss. Pareizticīgās Baznīcas Pleskavas Garīgās misijas garīdznieks, represēts, mocekļa nāvē miris Krasnojarskā.

Nikolajs Žunda ir dzimis 1913. gada 21. maijā (pēc citām ziņām – 22. jūlijā) Ilūkstes apriņķa Kaplavas pagasta Kalnišķu muižā, dziļi reliģiozā pareizticīgo ģimenē. Viņa tēvs – Josifs Žunda ir cēlies no zemnieku kārtas, taču militārā dienesta laikā izdienējis līdz apakšvirsnieka pakāpei. Par drošsirdību karalaukā viņš apbalvots ar diviem Krustiem. Māte – arī pēc izcelsmes ir no zemnieku kārtas, jau būdama precēta sieva, viņa beidza katehizācijas kursus. Žundu ģimene bija ļoti muzikāla, vecāki un pieci dēli dziedājuši baznīcas klirosā. Viņi dzīvojuši saskaņā ar baznīcas kanoniem, svinot visus garīgos svētkus, ievērojot gavēņus, lūdzoties no rīta un vakarā.

1932. gadā Nikolajs absolvējis Kārsavas valsts ģimnāziju; 1933. gadā – Rīgas Garīgā semināra kursu. 1934. gada 29. jūlijā Rīgas un Latvijas Arhibīskaps Jānis (Pommers, 1876-1934) iesvētījis Nikolaju Žundu pareizticīgo priesteru garīgajā kārtā. Jaunais priesteris tika nosūtīts kalpot uz Saldus Dieva Parādīšanās pareizticīgo baznīcu.

Tajā pašā gadā tēvs Nikolajs veicinājis Starptautiskās studentu Kristīgās konferences sarīkošanu Saldus pilsēta.

1936. gadā tēvs Nikolajs, nokalpodams Saldū noteikto termiņu, pēc paša lūguma tika pārcelts uz Daugavpili, kur tolaik dzīvoja viņa ģimene.Viņš tika iecelts par priesteri Daugavpils cietokšņa garnizona katedrālē, kuras labās puses joms jeb spārns tika nodots Pareizticīgās Baznīcas rīcibā un vēl 1926. gada 28. novembrī iesvētīts par godu Svētajai Trijādībai.

Šeit tēvs Nikolajs kalpojis līdz 1941. gadam, bet 1938. gada vienlaicīgi kalpojis arī par otro priesteri Daugavpils Svēto Borisa un Gļeba katedrālē. Papildus tam, no 1938. gada 1. janvāra viņš izpildījis Daugavpils cietumā ieslodzīto reliģiskās vajadzības. 1939. gadā tēvs Nikolajs tika iecelts par Svēto Labticīgo kņazu Borisa un Gļeba katedrāles virspriesteri un iesvētīts par protoiereju. Kopā ar tēvu Nikolaju katedrālē par palīgu sāka kalpot arī viņa jaunākais 15.- gadīgais brālis Josifs (1924-2002).

Pēc Otrā pasaules kara sākuma Latvijas teritorijā virspriesteris Nikolajs Žunda kalpoja Pareizticīgās Baznīcas Pleskavas Garīgajā misijā.

Saskaņā ar Viļņas un Lietuvas Metropolīta, Baltijas patriarhālā Eksarha Sergija (Voskresenska, 1897-1944) rīkojumu, no 1942. gada 15. jūnija līdz 1943. gada februārim Nikolajs Žunda izpildījis Pleskavas Garīgās misijas sekretāra un Garīgās misijas vadītāja vietnieka pienākumus, un no 1943. gada 1. februāra līdz 1. maijam – kancelejas priekšnieka pienākumus. 1942.-1944. gadā viņš bijis arī Pleskavas un Ostrovas baznīcas apriņķu prāvests (jeb blagočinnijs) un kā protoijerejs kalpojis Pleskavas Svētās Trijādības katedrālē, kas bija pirmais pareizticīgo dievnams, kuru Pleskavas novadā atvēra, pateicoties Metropolīta Sergija (Voskresenska) centieniem. No 1943. gada decembra tēvs Nikolajs – Svētās Trijādības katedrāles virspriesteris, šis dievnams vienmēr bija dievlūdzēju pārpildīts.

Pleskavas Garīgās misijas priesteri sludinājuši Dieva Vārdu nacistu okupēto rajonu iedzīvotājiem, pabarojuši un ārstējuši karagūsteknus, kā arī bērnus bāreņus. Metropolīta Sergija atsūtītie pareizticīgie priesteri iesvētīja, laulāja, apdziedāja nelaiķus un atgrieza daudzus neticīgos ļaudis Baznīcā.

1944. gada februārī, vācu karaspēkam atkāpjoties, radās nepieciešamība evakuēt Garīgās misijas kanceleju. Kopā ar kanceleju tēvs Nikolajs devies uz Lietuvu, kādu laiku tur pastrādāja un tik smagi saslima ar tīfu, ka gandrīz vai nenomira. Tikko atgūdamies no slimības, viņš uzreiz devies uz dzimto novadu un uzsācis priestera kalpošanu Ilūkstes Vissvētās Dievmātes Piedzimšanas dievnamā.

1944. gada 25. oktobrī, pēc dievkalpojuma baznīcā, tēvs Nikolajs NKVD darbinieku pavadībā tika aizvests uz Rīgu, bet no turienes – uz Ļeņingradu (patlaban – Sanktpēterburga). No 1944. gada oktobra līdz 1945. gada jūlijam priesteris atradās ieslodzījumā iekšējā cietumā “Kresti”.

1945. gada 15. janvārī Ļeņingradas apgabala Iekšlietu Tautas komisariāta (NKVD) karaspēka Kara Tribunāls pasludinājis spriedumu, saskaņā ar kuru protoierejs Nikolajs Žunda tika notiesāts grupas “Pleskavas Garīgās misijas lietā” un viņam tika inkriminēta “Dzimtenes nodevība” un piespriests soda mērs – 20 gadi ieslodzījuma labošanas darbu nometnēs bez pārsūdzības tiesībām.

Izciest viņam piespriesto sodu Nikolajs Žunda tika nosūtīts uz GULAGa (Labošanas darbu nometņu un koloniju galvenās pārvaldes) Ziemeļu nometnēm – uz Dudinku (Noriļlagu) un Jeņisejlagu Krasnojarskas novadā, kur bija mūžīgā sasaluma josla un valdīja nežēlīgi stipri sali ar nebeidzāmiem šaušalīgiem vējiem.

Atrodoties labošanas darbu nometnē, tēvs Nikolajs dziļi sēroja un daudz cieta, jo no viņa bija atteikusies iemīļotā sieva, viņš smagi slimoja. Nikolajs Žunda ir miris no tuberkulozes 1953. gada 25. jūlijā Krasnojarskas cietuma slimnīcā. Priesteris miris mocekļa nāvē, četrdesmit gadu vecumā – pašā dzīves plaukumā.

1956. gada 8. augustā virspriesteris Nikolajs Žunda tika reabilitēts. Lēmumā par reabilitāciju tika konstatēts: “Veicot pārbaudi, arī tika konstatēts, ka Zaics un Žunda pauduši neapmierinātību ar Padomju iekārtu sakarā ar to, ka PSRS it kā tiek apspiesti priesteri, un nav pilnīgas dievkalpojuma brīvības. Taču šie un citi Zaicsa un Žundas izteikumi [..] nesatur sevī nozieguma sastāvu.”

1961. gadā Daugavpils Pareizticīgo kapos, netālu no Svētā Nikolaja baznīcas, parādījās nosacītais kenotafkaps ar cietēja un Dieva mocekļa – tēva Nikolaja portretu. Šo kenotafkapu savām rokām bija iekārtojis protoiereja Nikolaja mīlošais brālis Josifs Žunda.

Virspriestera Nikolaja brālis:

Josifs Žunda (1824–2002), tāpat kā vecākais brālis, kopš bērnības gadiem bija cieši saistīts ar Pareizticīgo Baznīcu. Viņš kalpojis par psalmotāju, diakonu, priesteri, tika ievētīts priestera garīgajā kārtā. Tēvs Josifs bija Ludzas Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas baznīcas virspriesteris, papildus garīgi apkalpojot arī Brodaižu un Slobodzinas baznīcu draudzes, kā arī Daugavpils Sv. Pētera - Pāvila baznīcas un Sv. Borisa – Gļeba katedrāles draudzes. Aizejot ārpus štata, priesteris turpinājis kalpot nelielajās lauku draudzēs Daugavpils apkaimē, un par visai pieticīgiem finanšu līdzekļiem viņam izdevās veikt dievnamu remontus.

Josifs Žunda ir apbalvots ar diviem Patriarha Goda rakstiem, ar vietējā Augstisvētītā Metropolīta Goda rakstu, kā arī ar Svētā Sirdsskaidrā Radoņežas Sergija 3. pakāpes ordeni.

Тekstu sagatavojusi Ludmila Žilvinska

Saīsināts tulkojums no krievu valodas

Informācijas avoti:

Справочник православных храмов и приходов, бывших и ныне действующих на территории Латвии, в период с XIII по XXI век. –  Сост. протоиерей Андрей Голиков. – Рига, 2013.

Православные архиереи, священники, диаконы, псаломщики, учителя и регенты, служившие на территории Латвии с 1710 по 2019 годы. Биографический справочник. Щеникова О., Витолс А. (сост.). Гаврилин А.В. (конс.). Риги, 2019, стр. 317.

http://feodorovna.ucoz.lv/index/pskovskaja_missija_osnovnoe_jadro_biografii_i_