Nikolajs Tihomirovs
Nikolajs Tihomirovs (1863. g. 2. decembrī Sanktpēterburgā, Krievijas impērijā – 1932. g. 19. septembrī Rīgā, Latvijas Republikā) – virspriesteris.
Nikolajs Tihomirovs ir dzimis Sanktpēterburgā, garīdznieka Vladimira Tihomirova (1841–1914) ģimenē. N. Tihomirovs absolvējis Pleskavas Garīgo skolu, pēc tam 1883. gadā – Rīgas Garīgo semināru. Tajā pašā gadā viņš sāka kalpot par psalmotāju Rīgas Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra baznīcā. Vienlaikus viņš bijis arī Ticības mācības skolotājs dažās Rīgas pamatizglītības iestādēs.
1885. gadā Nikolajs Tihomirovs tika iesvētīts par diakonu un norīkots kalpot Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē. 1886. gada 9. februārī Rīgas un Mītavas/ Jelgavas 1882.–1887 gada bīskaps Donāts (Babiskis-Sokolovs; 1828–1896) iesvētījis Nikolaju Tihomirovu par priesteri. Jauniesvētītais priesteris tika norīkots kalpot Vecgrīnvaldes Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcā, kas atradusies 7 kilometru attālumā no Ilūkstes (Vecgrīnvaldes baznīca celta 1800. gadā. 1914. gadā dievnama ēka tika pilnīgi sagrauta, saglabājusies tikai vecā kapsēta – tulk. piez.).
No 1895. līdz 1902. gadam t. Nikolajs Tihomirovs pildījis Sēlpils baznīcas apriņķa prāvesta pienākumus. Vienlaikus šajos gados viņš pasniedzis Ilūkstes Eparhiālā sieviešu skolā. 1902. gadā t. Nikolajs tika norikots kalpot uz Rīgas Svētās Trijādības–Sergija sieviešu klostera Svētā sirdsskaidrā Radoņežas Sergija baznīcu. Turklāt 1903.–1909. gadā viņš noturēja dievkalpojumus Rīgas Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcā.
1911. gada 23. martā t. Nikolajs tika iecelts par Rīgas Vissvētās Dievmātes Patveruma kapu baznīcas pārzini. Šajā baznīcā viņš turpinājis kalpot arī starpkaru gados. 1914. gada 27. martā t. Nikolajs tika iecelts virspriestera garīgajā kārtā.
Pēc Pirmā pasaules kara sākuma, no 1914. gada 6. oktobra virspriesteris Nikolajs Tihomirovs papildus apkalpojis arī ievainoto karavīru garīgās vajadzības Slāvu komitejas Rīgas lazaretē rūpnīcā “Fenikss”.
20. gadsimta sākumā virspriesteris bija Rīgas Garīgās skolas valdes priekšsēdētājs. No 1910. gada līdz pat savai nāvei viņš bija Rīgas Pētera un Pāvila pareizticīgo brālības padomes priekšsēdētājs. Viņš bija arī “Rīgas Svētā Krusta pareizticīgo labdarības biedrības” valdes loceklis un Viskrievijas Misionāru biedrības Rīgas eparhiālās komitejas loceklis. 1916.–1918. gadā t. Nikolajs bija Pirmajā pasaules karā kritušo kareivju Rīgas Brāļu kapu labiekārtošanas komitejas priekšsēdētājs.
20. gadsimta sākumposmā un starpkaru gados t. Nikolajs Tihomirovs bija viens no vadošajiem Rīgas eparhijas, pēc tam – Latvijas Pareizticīgās Baznīcas (LPB) priesteriem. 1914. gada 27. jūnijā-12. jūlijā Rīgā notikušajā XXIX eparhiālās garīdzniecības kongresā viņš tika ievēlēts par tā priekšsēdētāju.
Virspriesteris Nikolajs Tihomirovs tika apbalvots ar vairākiem eparhijas apbalvojumiem: sānautu (priestera tērpa daļa – auduma rombs ar krusta attēlu, kas piekārts pie labā gurna); palicu (simbolizē garīgo zobenu) un kamilavku (augsta galvassega, kurā priesteris var noturēt dievkalpojumu baznīcā). Par palīdzības sniegšanu 1904.–1905. gada Krievu-japāņu karā cietušajiem karavīriem viņš tika pagodināts ar visaugstākās varas apstiprināto zīmi. 1907. gadā Sv. Sinode apbalvoja t. Nikolaju ar krūšu krustu, 1911. gadā viņš tika apbalvots ar Sv. Annas 3. pakāpes ordeni.
1926. gada 21. februārī Rīgas Vissvētās Dievmātes Patveruma baznīcas draudze godināja savu pārzini – virspriesteri Nikolaju Tihomirovu viņa kalpošanas priestera kārtā 40 gadu jubilejā. Jubilāru sveikuši visi Rīgas pareizticīgie ļaudis ar Rīgas un Latvijas arhibīskapu Jāni (Pommeru, 1876–1934) priekšgalā.
Virspriesteris Nikolajs Tihomirovs ir miris 1932. gada 19. septembrī, apbedīts Rīgas Pokrova kapos.
Pazīstamie Nikolaja Tihomirova radinieki
Dēli:
Nikolajs Tihomirovs (1886–1961) – sabiedriskais darbinieks, kalpotājs.
Mihails Tihomirovs (1895–pēc 1948?) – zvērināts advokāts.
Mazdēls:
Aleksejs Tihomirovs (1911–1984) – virspriesteris.
Informācijas avoti:
1) Православные архиереи, священники, диаконы, псаломщики, учителя и регенты, служившие на территории Латвии с 1710 по 2019 годы. Биографический справочник. Щеникова О., Витолс А. (сост.). Гаврилин А.В. (конс.). Риги, 2019. С. 870–871;
2) Цоя С.А. Рижская православная епархия в начале XX века: страницы истории // Латвийский православный хронограф. Вып. V. Прот. Олег Пелевин (ред.). Рига: Синод Латвийской Православной Церкви, 2021. С. 75, 173, 198, 224, 242, 283, 442–444.
