Nikolajs Smirnovs

Nikolajs Smirnovs (1891. g. 27. decembrī Rīgā, Krievijas impērijā – 1963. g. 20. novembrī Rīgā, Latvijas PSR) – mitriforais virspriesteris.

1912. gadā Nikolajs Smirnovs absolvēja Rīgas Garīgo semināru un sācs kalpot par psalmotāju (ķesteri) Rīgas Centrālās cietumas baznīcā un Rīgas Pārdaugavas Sv. Trijādības dievnamā, vienlaicīgi viņš strādāja par Ticības mācības skolotāju.

1915. gada 28. februārī Nikolajs Smirnovs tika iesvētīts par mācītāju. Šajā garīgajā amatā viņu iesvētīja Rīgas un Mītavas arhibīskaps Joanns (Smirnovs).

Kopš 1915. gada tēvs Nikolajs kalpoja Jekaterinoslavas eparhijas baznīcā par godu Vissvētās Dievmātes Kazaņas ikonai, pēc tam – kopš 1916. gada par mācītāju 275. kājinieku pulkā Taganrogā. Kopš 1918. gada viņš bija Azovas Dievmātes Aizmigšanas katedrāles otrais mācītājs.

Kopš 1921. gada tēvs Nikolajs bija Rīgas Sv. Trijādības Pārdaugavas dievnama virspriesteris. 1930. gadā viņš bija iesvētīts par virspriesteri.

Vienlaicīgi viņš nodarbojās ar pedagoģisko darbību, pasniedzot vispārizglītojošos priekšmetus un Ticības mācību.

Saglabājušās ziņas, ka Otrā pasaules kara laikā tēvs Nikolajs bija sniedzis iespējamo palīdzību karagūstekņiem; baznīcas pagrabā slēpis ebreju, kas bija izbēdzis no ieslodzījuma geto, kā arī palīdzējis aizlaisties sešām jaunietēm, kuras nacisti gribēja nosūtīt spaidu darbos uz Vāciju.

Kopš 1945. gada tēvs Nikolajs bija Latvijas Eparhiālās padomes sekretārs, no 1951. līdz 1962. gadam – tās priekšsēdētājs, kā arī Rīgas pilsētas baznīcas apriņķa uzraugs. Nikolajam Smirnovam tika piešķirti visi mācītāju apbalvojumi, ieskaitot mitru (1951. g.)

Tēvs Nikolajs miris 1963. gada 20. novembrī. Viņš tika apbedīts Rīgas Jāņa (Ивановское) kapos.

Viņa dēls Nikolajs Smirnovs (1928–2015) arī kļuva par mācītāju, viņš  bija Maskavas Sv. Mocekļa Jāņa Karavīra (свщм. мученика Иоанна Воина) dievnama virspriesteris.

Jurijs Sidjakovs

Informācijas avoti:

Personīgās lietas materiāli  – LVVA, 7469.f. , 2.apr.,  417. l., 247.–248. lpp.;

Летопись Свято-Троицкого прихода в Задвинье г. Риги с начала основания в 1780 году до наших дней. [Рига], 2011. С. 156–165.