Kirils Zaics

Kirils Zaics (1869. g. 15. jūlijā Vidzemes guberņas Rīgas apriņķī, Krievijas impērijā – 1948. g. 28. oktobrī Karlagā, Karagandas apgabalā, Kazahstānā) – protopresbiters, garīdznieks-misionārs un publicists, Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles pārzinis, Pleskavas Pareizticīgās Garīgās misijas vadītājs Otrā pasaules kara laikā.

Kirils (Kārlis) Zaics ir dzimis 1869. gada 15. jūlijā Rīgas apriņķa Jaunāmājā (tagad Ogres novada Madlienas pagasts). Kirila tēvs – Jānis Zaics (arī Zaķis) un māte bija pareizticīgie latviešu zemnieki.

1891. gadā Kirils Zaics absolvējis Rīgas Garīgo semināru. 1896. gada 6. maijā viņš tika iesvētīts par pareizticīgo priesteri. 1900. gadā t. Kirils beidzis Sanktpēterburgas Augstākos misionāru kursus.

Tēva Kirila Zaica pirmie svētkalpošanas gadi bija saistīti ar Latgali. No 1897. gada t. Kirils kalpoja Vissvētās Dievmātes Aizmigšnas baznīcā Balvos. 1897. gadā viņš tika norīkots par pārzini uz Liepnas Svētā Pravieša Elijas baznīcu Ludzas apriņķī (tagad Alūksnes novads). No 1899. līdz 1911. gadam viņš bija Viļakas (Eržepoles) Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcas pārzinis. Tieši Viļakā arī sāka izpausties t. Kirila garīdznieka un misionāra talants. 1902. gadā viņš izveidojis brīnišķīgu baznīcas kori. Pateicoties baznīcas pārziņa enerģiskajiem centieniem, dievnamā notikuši remontdarbi un bija atvērta baznīcas draudzes skola. Apdāvinātais priesteris pats gleznoja ikonas.

Spējīgo provinces garīdznieku ievērojusi Pareizticīgās Baznīcas vadība, un 1911. gadā t. Kirils tika iecelts par misionāru sludināšanai katoļiem un sektantiem Daugavpilī. No 1912. līdz 1918. gadam viņš kalpoja Vitebskas Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas katedrālē. 1917. gadā t. Kirils tika iesvētīts virspriestera garīgajā kārtā.

1917.–1918. gadā notika Viskrievijas Pareizticīgās Baznīcas Koncils, kurā, kā zināms, tika pieņemta virkne turpmāko Baznīcas dzīvi noteicošu lēmumu: likvidēta sinodālā pārvalde un pēc divu gadsimtu ilgušā pārtraukuma ievēlēts Baznīcas patriarhs u.c. Koncila darbībā piedalījās arī tēvs Kirils Zaics. 1917. gadā viņu ievēlēja par garīdzniecības delegātu no tās eparhijas, kurā priesteris tolaik kalpoja.

No 1918. līdz 1922. gadam tēvs Kirils bija pareizticīgo katedrāles pārzinis Grodņā (toreizējā Polijas, tagad Baltkrievijas teritorijā). 1922. gada rudenī viņš atgriezās savā dzimtenē Latvijā. No 1923. gada tēvs Kirils Zaics bija Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Sinodes loceklis. 1925. gadā virspriesteris tika apbalvots ar mitru (mitra ir goda zīme – dārgakmeņiem izrotāta galvassega. To dod bīskapiem un dažiem virspriesteriem. Tā simbolizē ērkšķu kroni, kas bija galvā Jēzum Kristum – tulk. piez.).

1923.–1933. gadā virspriesteris Kirils Zaics bija garīgā žurnāla “Ticība un Dzīve” – gan latviešu, gan krievu varianta – redaktors. 1926. gadā darbu atsākušajā Rīgas Garīgajā seminārā t. Kirils lasīja lekcijas par sektantismu. No 1923. līdz 1933. gadam viņš bija Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles pārzinis.

1933. gadā Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles draudzē izcēlās milzīgs skandāls. Baznīcas kasē tika atklāts prāvs līdzekļu iztrūkums. Notikušā apstākļi līdz pat šim laikam nav pilnībā noskaidroti. Taču atbildības slogs lielā mērā gūlās uz katedrāles pārzini t. Kirilu Zaicu, kuru atcēla no katedrāles pārvaldīšanas un aizliedza viņam svētkalpošanu. Konfliktu nedaudz mīkstināja tas apstāklis, ka kāds no draudzes locekļiem iemaksāja visu iztrūkstošo summu.

Notikušais bija smags morālais trieciens t. Kirilam Zaicam, jo līdz pat 1940. gadam viņam bija liegta svētkalpošana. Visus šos gadus viņš dzīvoja netālu no Rīgas un nodarbojās ar lauksaimniecību viņam piederošajā zemesgabalā.

Pārmaiņas garīdznieka dzīvē nesis 1940. gads. Laikā, kad Latvija tika varmācīgi inkorporēta PSRS sastāvā, kardinālas pārmaiņas norisinājušās arī Latvijas Pareizticīgās Baznīcas dzīvē. No Maskavas uz Baltiju nosūtītais metropolīts Sergijs (Voskresenskis) atcēlis t. Kirilam Zaicam uzlikto svētkalpošanas aizliegumu, un viņš atkal tika iecelts par Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles pārzini.

Kad līdz Latvijas teritorijai nonāca Otrā pasaules kara darbība, radās nepieciešamība pēc talantīgiem garīdzniekiem-misionāriem. 1941. gada augustā Baltijas Eksarhs metropolīts Sergijs (Voskresenskis) iecēlis tēvu Kirilu Zaicu par Iekšējās Pareizticīgās misijas vadītāju, bet no 1941. gada beigām garīdznieks vadīja Ārējo – Pleskavas Pareizticīgo misiju. (Iekšējā Pareizticīgā misija darbojās Baltijas Pareizticīgā eksarhāta teritorijā – Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, bet Ārējā Pareizticīgā misija darbojās vācu karaspēka okupētajos Krievijas ziemeļrietumu apgabalos).

Tieši Otrā pasaules kara gadi kļuva par visražīgāko laikposmu tēva Kirila Zaica garīgajā darbībā. Virspriesteris ziedojis darbam un kalpošanai visus savus spēkus. Daudzējādā ziņā pateicoties viņa enerģijai, Pleskavas, Ļeņingradas un Novgorodas apgabalos no jauna atdzima Pareizticība, atsāka darboties baznīcas draudzes, tika atjaunoti lielinieku apgānītie dievnami. Tāpat notika aktīvs darbs iedzīvotāju vidū, tika sniegta palīdzība gūstā nonākušajiem sarkanarmiešiem utt.

Šajā laikā tēvs Kirils kalpoja vairākos dievnamos Krievijas ziemeļaustrumos: Svētās Trijādības katedrālē un Vissvētās Dievmātes Kazaņas ikonas baznīcā Pleskavā; Svētā Aleksandrijas Afanasija baznīcā Gdovas pilsētā, Sirdsskaidrā Nikandra Tuksnesī (vīriešu klosterī) Pleskavas apgabala Porhovas rajonā; Svēto apustuļu Pētera un Pāvila baznīcā Ļeņingradas apgabala Ļubaņas pilsētā u.c. Visā pilnībā uzplauka tēva Kirila sludinātāja talants. Virspriesteris nepārtraukti apceļojis viņa garīgajai aprūpei uzticēto teritoriju. Tēva Kirila Zaica sprediķi pulcināja lielas ļaužu masas.

Par nopelniem Pareizticīgās Baznīcas labā 1943. gadā tēvu Kirilu Zaicu iecēla protopresbitera garīgajā kārtā (protopresbiters ir precētās jeb baltās garīdzniecības augstākā pakāpe – tulk. piez.).

1944. gada februārī, kad Pleskavas Pareizticīgā misija tika likvidēta un sākās evakuācija, t. Kirils Zaics atgriezās Baltijā un no 1944. gada marta līdz jūlijam vadīja Iekšējo Pareizticīgo Garīgo misiju Latvijas un Lietuvas teritorijā.

Atteikšanās atstāt dzimteni 1944. gada augustā dārgi maksājusi protopresbiteram Kirilam Zaicam. Padomju varas represīvie orgāni apcietinājuši garīdznieku un Ļeņingradas Kara apgabala Kara tribunāls piespriedis viņam brīvības atņemšanu uz divdesmit gadiem.

Tēvam Kirilam Zaicam nebija lemts izturēt piespriesto sodu un izciest to līdz termiņa beigām. 1948. gada 28. oktobrī, 79 gadu vecumā, protopresbiters Kirils Zaics miris Karlagā (Karagandas apgabala Doļinkas ciematā, Kazahstānas PSR).

Ģimene:

Dzīvesbiedre – Helēna (1874–?, dzimusi Ceriņa).

Bērni – Nikolajs (1900–1942), Ludmila (1902–1906), Aleksandra (dzimusi un mirusi 1906. gadā), Nina (1912–1937).

Mazdēls – Valērijs (1921–1988).

Sergejs Coja

Papildināts tulkojums no krievu valodas

Informācijas avoti:

1) Голиков А. свящ., Фомин С. Кровью убеленные: Мученики и исповедники Северо-Западной России и Прибалтики (1940–1955). М.: Паломник, 1999. 132.–135. lpp.

2) Обозный К.П. История Псковской Православной Миссии. 1941–1944 гг. М.: Издательство Крутицкого подворья. Общество любителей церковной истории, 2008.

3) Собина Н., Обозный К. Миссионерская и просветительская деятельность протоиерея Кирилла Зайца в 1898-1933 гг. // Православие в Балтии, 2020 год, № 9(18), 101.–122. lpp.

4) Православные архиереи, священники, диаконы, псаломщики, учителя и регенты, служившие на территории Латвии с 1710 по 2019 годы. Биографический справочник. Щеникова О., Витолс А. (сост.). Гаврилин А.В. (конс.). Риги, 2019. 328.–329.lpp.