Jakovs Načiss
Jakovs Načiss (1912. g. 13./26. janvārī Grīvā, Ilūkstes apriņķī, Kurzemes guberņā, Krievijas impērijā – 1991. g. 7. novembrī Rīgā, Latvijas Republikā) – virspriesteris.
Jakovs Načiss ir dzimis 1912. gada 13./26. janvārī Grīvas pilsētā (tagad atrodas Daugavpils pilsētas robežās). Viņa tēvs – Vladimirs Načiss bija būvuzņēmējs, māte – Nadežda Načisa, abi vecāki bija pareizticīgie, dziļi reliģiozi cilvēki. Jakova tēvs bija Grīvas baznīcas draudzes padomes loceklis. Būdams būvuzņēmējs, viņš arī vadījis šīs baznīcas celtniecības darbus.
Jau neatkarīgajā Latvijas Republikā, 1931. gadā, Jakovs absolvējis Daugavpils Valsts krievu ģimnāziju. Jaunībā viņš bija psalmotājs Grīvas Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcā (tolaik šeit par priesteri kalpoja t. Savva Trubicins; 1887-1968). Būdams psalmotājs, jauneklis kalpoja altārī, mācījās dziedāt klirosā.
20. gadsimta 30. gadu vidū Jakovs Načiss pareizticīgā priestera Nikolaja Žundas (1913–1953) vadībā kalpoja par psalmotāju Saldus Dieva Parādīšanās baznīcā. Kad 1936. gadā tēvs Nikolajs, pēc paša lūguma, tika pārcelts uz Daugavpili un sāka kalpot Daugavpils Svēto mocekļu labticīgo kņazu Borisa un Gļeba katedrālē, turp pārgāja kalpot arī J. Načiss. Daugavpilī viņš apguvis vēl vienu svētkalpošanas veidu – kļuvis par baznīcas kora reģentu un organizējis kori no vietējās ģimnāzijas audzēknēm.
1936. gadā Jakovs Načiss absolvējis Rīgas Garīgo semināru. 1938. gadā viņš salaulājās ar Aleksandru Cibuļevu. Tā paša gada 24. jūnijā Jelgavas bīskaps Jakovs (Jēkabs Karps; 1865–1943) iesvētījis viņu par priesteri.
Priesteris Jakovs Načiss saņēma norīkojumu kalpot Sausnējas Svētā Nikolaja baznīcā, kur bija pareizticīgo latviešu draudze (atradās Madonas novadā; dievnams Sausnējā tika sagrauts Otrā pasaules kara gados – tulkot. piezīme). 1940. gada 10. janvārī tēvs Jakovs tika pārcelts kalpot uz Liepnas sv. Pravieša Elijas baznīcu (atrodas Alūksnes novadā), taču drīzumā – tā paša gada 6. maijā – iecelts par Jāņukalna Svētā Apustuļa Jāņa Teologa baznīcas draudzes pārzini (dievnams atrodas Kalsnavas pagastā, Madonas novadā).
1940. gada jūnijā Latviju anektēja un okupēja Padomju Savienība. Sākās represijas, tajā skaitā garīdznieku aresti. Totalitārās varas represīvie orgāni grasījās apcietināt arī tēvu Jakovu Načisu, taču kāds no baznīcas draudzes locekļiem brīdinājis viņu par draudošajām briesmām, un t. Jakovs laikus paspēja aizbraukt uz Rīgu.
Otrā pasaules kara laikā, 1941.–1943. gadā, Pleskavas Garīgās misijas sastāvā tēvs Jakovs Načiss kalpoja kā priesteris Pleskavas un Ļeņingradas apgabala pareizticīgo baznīcu draudzēs. Vēlāk, 1943. gadā, t. Jakovs tika pārcelts kalpot par otro priesteri uz Liepājas Svētās Trijādības katedrāli. Šeit viņš tika iecelts virspiestera kārtā. Padomju karaspēkam tuvojoties Liepājai, Jakovs Načiss neemigrēja, bet palika dzimtenē.
1945. gadā virspriesteris Jakovs Načiss tika nepamatoti represēts un notiesāts uz 10 gadiem ieslodzījuma “labošanas darbu” nometnēs. Sodu viņš izcieta Intas Gulaga nometnē jeb Intalagā (Komi APSR), bet pēc tam – Abezjas nometnē (Komi APSR Kožvinskas rajonā). Abezjas nometnē t. Jakovs slepeni noturējis liturģijas pareizticīgajiem. Nometnēs viņš satika daudz represētos pareizticīgos priesterus un protestantu mācītājus no Latvijas. Konkrēti, domājams, Intas nometnē viņš bija saticis t. Nikolaju Trubeckoju (1907–1978) – Latvijā pazīstamā virspriestera t. Ņikanora Trubeckoja (1876–1959) dēlu.
1955. gadā t. Jakovs Načiss tika atbrīvots, bet nosūtīts nometinājumā uz Kočponas ciemu (netālu no Siktivkaras). Šeit t. Jakovs kalpoja vienīgajā pareizticīgo dievnamā, kas vēl darbojās šajā apvidū. Dzīvesbiedre un trīs dēli tagad dzīvojuši kopā ar viņu. Kādu reizi skolā no viņa dēla Sergeja pieprasīja atteikties no tēva. Bērns atbildēja: “Tēvu mīlu! Nekad no viņa neatteikšos!” 1958. gadā t. Jakovs kopā ar ģimeni pārcēlās dzīvot uz Kirovsku Kolas pussalā. Šeit viņš kalpoja dievnamā, kas no bijušās barakas tika pārveidots par baznīcu.
Tikai 1960. gadā virspriesterim Jakovam Načisam bija ļauts atgriezties Latvijā. No 1960. līdz 1966. gadam viņš kalpoja Vissvētās Dievmātes Patvēruma (Pokrova) baznīcā Kuldīgā. Līdztekus tam šajos gados t. Jakovs apkalpoja arī Saldus Dieva Parādīšanās baznīcas draudzi un līdz 1962. gadam – Aizputes baznīcas draudzi (1990. gadā Aizputes bijušās pareizticīgo baznīcas ēku savā īpašumā ieguvusi Septītās dienas Adventistu Baznīcas draudze – tulkot. piezīme)
1966. gadā virspriesteris Jakovs Načiss kļuva par Rīgas Vissvētās Dievmātes Patvēruma (Pokrova) baznīcas pārzini. Tēva Jakova kalpošanas laikos šajā dievnamā pakāpeniski izveidojās saliedēta baznīcas draudze, kura galvenokārt sastāvēja no inteliģences pārstāvjiem. Sakarā ar to uz Vissvētās Dievmātes Patvēruma dievnamu sāka nākt VDK Piektās pārvaldes 4. nodaļas (izveidota 1967. gadā) darbinieki, kuri pārraudzīja Baznīcas un reliģisko organizāciju lietas, un pārbaudīja: vai gadījumā virspriesteris atkal negatavo kaut kādu jaunu “pretpadomju akciju”. 1980. gados varas pārstāvji pieprasīja viņa pārcelšanu uz citu draudzi. 1987. gadā t. Jakovs sāka kalpot Rīgas Svētās Trijādības katedrālē.
1991. gadā Jakovs Načiss tika pilnībā reabilitēts. Tā paša gada 7. novembrī 79 gadus vecais virspriesteris Jakovs Načiss miris pēc smagas un ilgstošas slimības. Nelaiķis apbedīts Pirmajos Meža kapos Rīgā.
Pazīstamie Jakova Načisa radinieki:
Vecākais brālis: priesteris Aleksandrs Načiss (1908–1941) – gājis bojā Daugavpilī Otrā pasaules kara laikā.
Jaunākais brālis: arhimandrīts Kirils (laicīgais vārds – Leonīds Načiss; 1920. g. Grīvā –2008. g. Sanktpēterburgā).
Ģimene un bērni:
Dzīvesbiedre – Aleksandra Načisa (dzimusi Cibuļeva; 1917–1995).
Ģimenē piedzimuši trīs dēli: Rostislavs, Sergejs (1942–1968) un Gurijs.
Informācijas avoti:
Православные архиереи, священники, диаконы, псаломщики, учителя и регенты, служившие на территории Латвии с 1710 по 2019 годы. Биографический справочник. Щеникова О., Витолс А. (сост.). Гаврилин А.В. (конс.).– Риги, 2019.
Голиков А., свящ., Фомин С. Кровью убеленные. Мученики и исповедники Северо-Запада России и Прибалтики (1940-1955). Мартиролог православных священнослужителей Латвии, репрессированных в 1940-1952 гг. – Москва, 1999. 155.–157., 218. lpp.
Санкт-Петербургский мартиролог / Под ред. прот. Владимира Сорокина. – Санкт-Петербург: Миръ; Об-во св. Василия Великого, 2002, 172. lpp.
https://latgalesdati.du.lv/persona/8627
