Aleksijs Ionovs

Aleksijs Ionovs (1907. g. 29. martā Daugavpilī, Krievijas impērijā – 1977. g. 22. janvārī Kalifornijas štatā, ASV) – Latvijas Pareizticīgās Baznīcas (LPB) priesteris 1930. gados. Aktīvs Pleskavas Pareizticīgo misijas dalībnieks. Pēc Otrā pasaules kara Pareizticīgās Baznīcas Amerikā klēriķis, protopresbiters.

Aleksejs Ionovs ir dzimis Daugavpilī zemnieku ģimenē. Pēc savas izcelsmes šī ģimene bija no Jaroslavļas guberņas.  

1927. gadā A. Ionovs absolvēja Valsts krievu vidusskolu Daugavpilī un iestājās Latvijas Universitātē (turpmāk tekstā – LU). Apmēram divus gadus studēdams valsts augstākajā mācību iestādē, viņš nolēma kardināli mainīt savu likteni un veltīt sevi kalpošanai Pareizticīgajai Baznīcai. A. Ionovs atstāja LU, 1929. gadā viņš iestājās Svētā Sergija Pareizticīgās Teoloģijas institūtā Parīzē.  

20. gadsimta 20. gados Krievijā, kas tolaik atradās lielinieku varā, teoloģiskā izglītība garīdzniekiem nebija pieejama, jo lielinieki, cīnoties pret  reliģiju, faktiski bija likvidējuši šādu izglītības sistēmu. Tādēļ 1925. gadā Parīzē pareizticīgie emigranti no Krievijas bija izveidojuši Svētā Sergija Pareizticīgo Teoloģijas institūtu. Šo garīgo mācību iestādi nodibinājis Rietumeiropas metropolīts Jevlogijs (Georgijevskis, 1868–1946). Viņš līdz pat savai nāvei arī palika par Teoloģijas institūta rektoru. Šī mācību iestāde darbojas arī mūsu dienās.  

1932. gadā Aleksijs Ionovs salaulājās ar Valentīnu Dribincevu (dzimusi 1907. gadā), priestera t. Grigorija Dribinceva meitu. Valentīna kļuva par uzticamu dzīvesbiedri, garīgi un morāli atbalstot vīru līdz pat mūža galam.

1932. gada rudenī Aleksijs Ionovs tika iesvētīts par diakonu.

1933. gadā Aleksijs Ionovs absolvēja Svētā Sergija Pareizticīgo Teoloģijas institūtu. 1933. gada maijā viņš tika iesvētīts par priesteri un norīkots par pārzini uz Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas dievnama draudzi. Tolaik šis nelielais dievnams atradās Aksjonavas ciemā netālu no Latvijas un PSRS robežas (tagad tā ir KF teritorija, Pleskavas apgabala Gorbunova Goras ciems).

1937. gadā tēvs Aleksijs tika pārcelts uz Rīgu; šeit viņš kalpoja par otro priesteri Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra dievnamā. Tajā pašā gadā viņš iestājās LU Teoloģijas fakultātē nesen atklātajā Pareizticīgajā nodaļā. Tomēr t. Aleksijs tā arī nepaspēja absolvēt šo nodaļu, jo 1940. gadā pēc Latvijas vardarbīgās inkorporācijas PSRS sastāvā LU Teoloģijas fakultāte tika slēgta.

Tēvs Aleksijs Ionovs bija augsti izglītots cilvēks, viņš bija tādu izcilu un pasaulslavenu krievu emigrācijas teologu un filozofu garīgais skolnieks kā Sergijs Bulgakovs, Nikolajs Berdjajevs, Vasilijs Zeņkovskis, Аntons Kartašovs un citi.

Tēvs Aleksijs Ionovs ir sarakstījis ne mazums garīgo apcerējumu, 1930. gados viņa garīgie raksti pastāvīgi tika publicēti LPB žurnālā «Вера и жизнь»/ “Ticība un dzīve”. Priesteris Aleksijs brīvi pārvaldīja dažas svešvalodas.   

Kad Latvijas teritoriju pārņēma Otrā pasaules kara liesmas un to okupēja vācu karaspēks, tēvs Aleksijs Ionovs 1941. gada augustā tika iekļauts Pleskavas Pareizticīgo misijas sastāvā un nosūtīts un Ostrovas pilsētu (Pleskavas apgabalā). Līdz 1943. gadam viņš bija Ostrovas prāvestības prāvests un Ostrovas Svētās Trijādības katedrāles pārzinis. 1943. gada maijā viņš tika pārcelts uz Pleskavas apgabala Gdovas pilsētu, kur kļuva par Gdovas prāvestības prāvestu un Svētā Aleksandrijas Afanāsija baznīcas pārzini.

1943. gada augustā tēvs Aleksijs Ionovs tika iecelts par Svētā Sirdsskaidrā Hutiņas Varlāma baznīcas pārzini Pleskavā. Pleskavas Pareizticīgās misijas darbības gaitā, pateicoties tēva Aleksija pūliņiem, tika atjaunoti daudzi dievnami un atvērts liels skaits pareizticīgo draudžu. Vairākas reizes par uzcītību viņš bija saņēmis apbalvojumus no Baznīcas vadības.  

Neraugoties uz to, darbība Pleskavas Pareizticīgo misijā viņu apgrūtināja. 1943. gadā tēvs Aleksijs vairākkārt lūdza, lai viņu pārceļ uz Rīgu sakarā ar ģimenes apstākļiem (bija nomiris viņa sievastēvs un smagi slimojis dēls). Tēva Aleksija Ionova ģimene atradās Rīgā, bet nevis dzīvoja kopā ar viņu. 1944. gada februārī t. Aleksiju pārcēla uz Rīgu un atkal iecēla par otro priesteri Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra dievnamā.

Ir vērts pieminēt arī to, ka Otrā pasaules kara beigās t. Aleksijs Ionovs bija ģenerāļa Andreja Vlasova vadītās Krievu Atbrīvošanas armijas (kriev. saīsin.: РОА) kapelāns. (Kā zināms, A. Vlasova vadītā armija cīnījās Vācijas pusē.) Acīmredzot, padomju varas pārstāvju izturēšanās pret Pareizticīgo Baznīcu 1940./41. gada baiso notikumu laikā bija atstājusi tik ārkārtīgi negatīvu iespaidu uz tēvu Aleksiju, ka viņš vairs neticēja tam, ka Krievijā ir iespējams atjaunot Pareizticību, ja pie varas joprojām atradīsies komunisti. Kad Latvija tika vardarbīgi inkorporēta PSRS sastāvā, padomju varas pārstāvji, kā zināms, sarīkoja īstu garīdznieku vajāšanu: tie tika saukti pie kriminālatbildības (daudzi no viņiem nonāca cietumos un Gulaga sistēmas nometnēs), tiem uzbruka huligāni no komjauniešu un citu aktīvistu aprindām, pret ko iecietīgi izturējās padomju varas pārstāvji (bija gadījumi, kad priesterus piekāva tieši uz ielas, meta akmeņus dievnamu logos u. tml.); ticīgo prātus nemitīgi “apstrādāja” ar informāciju par reliģijas “kaitīgumu”.

1944. gada augustā tēvs Aleksijs Ionovs kopā ar ģimeni evakuējās uz Vāciju. Vācijā viņš sāka kalpot Svētā kņaza Vladimira dievnamā Berlīnē. Šīs baznīcas draudze pārsvarā sastāvēja no personām, kuras piespiedu kārtā tika nosūtītas no Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas okupētajām teritorijām spaidu darbos uz Vāciju.

1944. gada decembrī tēvs Aleksijs Ionovs tika iesvētīts par virspriesteri.  

1945. gada sākumā virspriesteris Aleksijs Ionovs kopā ar ģimeni pārcēlās uz Rietumaustrijas teritoriju, kas pēc kara beigām bija iekļauta amerikāņu okupācijas zonā.  

Visai ilgi t. Aleksijs kopā ar ģimeni atradās tā saucamo pārvietoto personu vidū (bēgļu un pārceļotāju vidū, kuri pēc kara beigām nonāca Vācijas un Austrijas teritorijā). Šajā laikposmā viņš kopā ar citiem priesteriem pašaizliedzīgi kalpoja, garīgi pamācot, morāli stiprinot, aizlūdzot un mierinot pareizticīgo cilvēku savainotās dvēseles. Savu iespēju robažās t. Aleksijs centās atbalstīt ticīgos, jo visi atradās ārkārtīgi grūtos sadzīves apstākļos (dzīvoja speciāli šīm personām ierādītajās nometnēs, bieži vien barakās praktiski bez jebkādām ērtībām).

1948. gadā virspriesteris Aleksijs Ionovs kopā ar ģimeni, tiklīdz pavērās šāda iespēja, pārcēlās dzīvot uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tēvs Aleksijs pievienojās Ziemeļamerikas metropolijas (turpmāk tekstā – ZAM) klēram. Iesākumā viņš pildīja Sīklifas (Ņujorkas priekšpilsētā) Vissvētās Dievmātes Kazaņas ikonas baznīcas pārziņa pienākumus.

1949. gadā viņš kļuva par Ņujorkas baznīcas apriņķa prāvestu. Vēlāk tēvs Aleksijs kļuva par Metropolijas padomes locekli, Lielā Bīskapu Koncila sekretāru, ZAM Labdarības biedrības priekšsēdētāju. Kopš 1961. gada viņš bija preses izdevuma «Русско-Американский Православный Вестник»/ “Krievu-Amerikāņu Pareizticīgais Vēstnesis” redaktors.  Pie tam, ZAM Baznīcas vadība bieži vien uzticēja tēvam Aleksijam dažādu svarīgu uzdevumu izpildi. 

20. gadsimta 50.–60. gados virspriesteris Aleksijs Ionovs aktīvi darbojās Svētā Serafima fondā, kas sniedza garīgo palīdzību tiem pareizticīgajiem, kuri bija emigrējuši uz Ameriku. Tika rīkoti kultūras un izglītojošie vakari un pārrunas, izplatīta garīgā literatūra.    

Amerikā t. Aleksijs Ionovs turpināja rakstīt un publicēt savus garīgos rakstus dažādos preses izdevumos. Virkne viņa rakstu tika publicēti laikrakstos “Svet” un “Rossija”, kā arī iepriekš minētajā izdevumā «Русско-Американский Православный Вестник». Turklāt  1952. gadā izdošanai tika sagatavotas viņa sacerētās “Misionāra piezīmes” /«Записки миссионера».

20. gadsimta 70. gadu sākumā tēva Aleksija Ionova attiecības ar ZAM tika krasi pārtrauktas. Par iemeslu tam kļuva tas, ka 1970. gada sākumā bija atjaunotas kanoniskās attiecības starp ZAM un Maskavas patriarhātu (turpmāk tekstā – MP). MP dāvāja ZAM autokefāliju. Tas viss izraisīja virspriestera Aleksija Ionova protestu. Rezultātā 1970. gada 16. februārī tēvs Aleksijs tika izslēgts no Ziemeļamerikas metropolijas klēra sastāva un atstādināts no Sīklifas Vissvētās Dievmātes Kazaņas ikonas baznīcas pārziņa pienākumu izpildes.

Tajā pašā laikā t. Aleksijs Ionovs pārgāja Krievu Pareizticīgās Baznīcas ārzemēs (turpmāk tekstā – KPBĀ) klēra sastāvā un sāka noturēt dievkalpojumus Glenkovas pilsētiņas mājas baznīcā, kas iesvētīta Svētā Sirdsskaidrā Radoņežas Sergija vārdā. Turpat tika iekārtots arī baznīcas pārziņa dzīvoklis. 1974. gadā KPBĀ arhiereju Sinode iecēla t. Aleksiju Ionovu protopresbitera kārtā.  

1975. gadā t. Aleksijs Ionovs tika iecelts par Burlinheimas (Kalifornijas štatā) Sinodālās sētas pārzini. Tomēr drīz vien tēvs Aleksijs nopietni saslima un vairs nespēja pildīt savus pienākumus.

1977. gada 22. janvārī aprāvies protopresbitera tēva Aleksija Ionova dzīves pavediens.  

P.S. Un vēl dažas piezīmes. 2010. gadā tika uzņemta un skatītājiem demonstrēta kinorežisora Vladimira Hotiņenko spēlfilma «Поп»/ “Priesteris” (par izdomātā personāža tēva Aleksandra Ioņina darbību). Daži skatītāji sāka uzskatīt, ka filmas varoņa prototips ir t. Aleksijs Ionovs. Tomēr pēc iepazīšanās ar filmas saturu kļūst skaidrs, ka uzvārdu sakritība ir nejaušība. Jo spēlfilmas varoņa un reālās personas – Aleksija Ionova, likteņi ir pavisam atšķirīgi (kaut gan ne tikai viņu vārdi un uzvārdi ir līdzīgi, viņus apvieno arī tas, ka abi darbojās Pleskavas Pareizticīgo misijas sastāvā, taču spēlfilmas varonis pēc tam ticis padomju varas represēts, toties tēvs Aleksijs Ionovs emigrējis un nonācis ASV). Atšķirība ir arī tajā, ka t. Aleksijs Ionovs bija augsti izglītots cilvēks, bet filmas varonis bija tipisks lauku priesteris.  

Sergejs Coja

Jevgeņijs Kļimovs. Tēva Alekseja Ionova portrets.

Informācijas avoti:

1) Гаврилин А.В. Латвийские православные священнослужители на Американском континенте. (Latvijas pareizticīgie garīdznieki Amerikas kontinentā.) – Москва: Общество любителей церковной истории, 2013. 344–386 стр.;

2)  Цоя С.А. Латвийская Православная Церковь и Свято-Сергиевский Православный Богословский институт в 20-30-х гг. XX века. (Latvijas Pareizticīgā Baznīca un Svētā Sergija Pareizticīgais Teoloģijas institūts 20. gadsimta 20.–30. gados.) – «Православие в Балтии. Научно-аналитический журнал» („Pareizticība Baltijā. Zinātniski analītiskais žurnāls”), 2013, № 10(1). 33–48 стр.; 

3) LVVA, 7469. f.,  2. apr., 192. lieta.