Aleksijs Aristovs

Aleksijs Aristovs  (1853. g. 1./13. oktobrī Jaroslavļas guberņā, Krievijas impērijā – 1931. g. 24. jūnijā Tallinā, Igaunijas Republikā) – virspriesteris, Rīgas Garīgā semināra rektors.

Aleksijs Aristovs ir dzimis pareizticīgo mācītāja t. Pētera Aristova ģimenē, kas kalpojis Jaroslavļas eparhijas Rostovas apriņķa Uslavcevas ciemā. Sākumizglītību Aleksijs ieguvis Ugličas Garīgajā skolā, pēc tam mācījies Jaroslavļas Garīgajā seminārā. Pēc Garīgā semināra pabeigšanas viņš mācījies Kijevas Garīgajā akadēmijā, kuru absolvējis 1878. gadā, iegūdams teoloģijas kandidāta un maģistranta zinātnisko grādu. Tajā pašā gadā viņš kļuvis par Kijevas Garīgās akadēmijas inspektora palīgu.

1880. gadā Aleksijs Aristovs tika norīkots par filozofisko priekšmetu pasniedzēju uz Rīgas Garīgo semināru. Būdams labs filozofijas pazinējs, viņš sekmīgi un ar lielu mīlestību to pasniedzis.

1888. gadā Rīgas un Jelgavas arhibīskaps Аrsēnijs (Brjancevs, 1839-1914) iesvētījis Aleksiju Aristovu par priesteri (pareizticīgo mācītāju), atstājot viņu pasniedzēja amatā. Tēvs Aleksijs kalpojis Rīgas Svētās Trijādības Pārdaugavas baznīcā, pēc tam Sv. Alekseja baznīcā.

1895. gadā t. Aleksijs Aristovs tika norīkots par Rīgas Garīgā semināra rektoru, ieceļot viņu protojereja kārtā. Seminārā viņš centās panākt kārtību un likumu ievērošanu, taču nevis ieviešot stingrību, bet humāni izturoties pret saviem padotajiem un audzēkņiem. Viņš rūpējās ne tikai par sekmīgu mācību vielas apguvi, bet arī par audzēkņu tikumisko audzināšanu, īpašu ievērību pievēršot tam, lai ieaudzinātu viņos reliģiozitātes garu un tieksmi kalpot baznīcai. Viņa vadības laikos Rīgas Garīgajā seminārā sākā rīkot literāri muzikālos vakarus. Tēvs Aleksijs vadījis šo mācību iestādi līdz 1909. gadam.

Septiņus gadus – no 1895. līdz 1902. gadam -  t. Aleksijs bija Rīgas pareizticīgās Pētera-Pāvila brālības priekšsēdētājs. 1896.-1906. gadā viņš bijis Pareizticīgās Baznīcas preses izdevuma «Рижские епархиальные ведомости»/ “Rīgas eparhiālās ziņas” neoficiālās daļas redaktors. Tēvs Aleksijs bija Pareizticīgo tautas skolu padomes loceklis; līdztekus tam kā līdzstrādnieks viņš darbojies Rīgas arhibīskapa katedras Reliģiskās apgaismības biedrībā, uzraudzījis Ticības mācības pasniegšanu Rīgas vīriešu vidējās mācību iestādēs. 1899. gadā viņš veicis Rīgas garīgo skolu revīziju.   

No 1901. gada t. Aleksijs Aristovs lasījis lekcijas teoloģijā Rīgas Politehniskajā institūtā.

Pēc atstādināšanas no Rīgas Garīgā semināra rektora amata (saskaņā ar Svētītās Sinodes 1909. gada  7. novembra lēmumu un saskaņā ar viņa paša lūgumu) virspriesteris Aleksijs Aristovs pārgājis uz eparhiālo kalpošanu un kļuvis par Sv. Ņevas Aleksandra katedrāles Rēvelē (Tallinā) pārzini. Šajā katedrālē viņš kalpojis arī starpkaru gados.

Aleksijs Aristovs ir miris 1931. gada 24. jūnijā, apbedīts Ņevas Aleksandra kapos Tallinā.

Tēvs Aleksijs bija apbalvots ar garīgām balvām, ieskaitot kamilavku (melnas krāsas galvassega, kas augšdaļā paplašināta – tulkot. piezīme). Viņam bija arī valsts apbalvojumi, t. Aleksijs bija šādu ordeņu kavalieris (dati uz 1903. g.): Sv. Staņislava 3. pakāpes, Sv. Annas 2. pakāpes, Sv. Vladimira 4. un 3. pakāpes.

Tekstu sagatavojis Sergejs Coja

Informācijas avoti:

Юбилей ректора духовной семинарии, протоиерея А.П. Аристова // Рижские епархиальные ведомости, 1903, № 21, 867.-893. lpp.;

Прощание Рижской духовной семинарии с о. ректором А.П. Аристовым по случаю перехода его на епархиальную службу // Рижские епархиальные ведомости, 1909, № 23, 738.-741. lpp.;

Протоиерей А.П. Аристов // Сегодня, 1931, 27 июня, № 175, 5. lpp.