Jakaterina Bunčuka

Jekaterīna Bunčuka (1895. g. 15. novembrī Harkovā, Krievijas impēijā – 1968.g. 3. februārī Rīgā, Latvijas PSR) – Rīgas Krievu drāmas teātra vadošā aktrise, kopš 1924. gada strādāja Rīgā. 

Jekaterīnas Bunčukas tēvs Osips Bunčuks bija diriģents, māte – dziedātāja. Harkovā J. Bunčuka absolvēja teātra studiju, kuru vadījis pazīstamais teātra mākslas pedagogs A. Petrovskis. Viņš pirmais arī saskatīja jauniņajā Jekaterīnā izcilu skatuves mākslinieces potenciālu.

Jekaterīna Bunčuka debitēja 1916. gadā Harkovas teātrī, N. Siņeļnikova aktieru trupā. Pēc tam viņa uzstājās Kazaņas, Rostovas, Maskavas un Petrogradas teātros.  Viņa spēlēja Fjodora Komisarževska, Konstantīna Ņezlobina, Konstantīna Mardžanova un L. Vivjēnas aktieru trupās. 

1923. gadā Jekaterīna Bunčuka emigrēja no Padomju Krievijas uz Latviju.  Šeit 1924. gadā viņa kļuva par Rīgas Krievu drāmas teātra aktrisi, šajā teātrī nostrādājot visu atlikušo mūžu, izņemot nacistiskās okupācijas laikaposmu, kad teātris bija slēgts. Nacistiskās okupācijas laikos J. Bunčuka bija spiesta strādāt par šuvēju trikotāžas fabrikā. Teātra vēsturnieku vidū mēdz stāstīt, ka pēc tam, kad nacisti bija okupējuši Latviju, Jekaterīna Bunčuka, kuras tēvs bija ebrejs, nonākusi Rīgas geto, un it kā viņas pirmais dzīvesbiedrs Jurijs de Būrs riskējot devies uz gestapo un lūdzis par savu bijušo sievu. Rezultātā J. Bunčuka tika izglābta.

Pēc Rīgas teātra režisoru, recenzentu un teātra mākslas vēsturnieku viedokļa, Jekaterīnai Bunčukai bija raksturīgs augsts skatuves kultūras līmenis un piemita izcilas vokālās dotības. Viņa bija apdāvināta ar īpašu skatuvisku pievilcību un neatkārtojamu dvēseles temperamentu. Aktrise strādāja plašā diapazonā – no dziļi traģiskām lomām līdz lomām farsa iestudējumos.

Jekaterīna Bunčuka spēlēja Jekaterīnu Ivanovnu (izrādē pēc F. Dostojevska romāna “Brāļi Karamazovi”), Katarīnu (V. Šekspīra “Spītnieces savaldīšanā”) (1926. g.). Aktrise spēlējusi arī galveno lomu F. Evrē operetē “Mademuazēle Nituša” (1927. g.). Cita nozīmīga loma bija Maša lugā “Dzīvais līķis” pēc Ļeva Tolstoja romāna (1927. g.); veiksmīga izrādījās arī galvenā loma izrādē pēc O' Nila lugas “Anna Kristija”, kas tika iestudēta 1938. gadā.

Neparasti dziļu galvenās varones personisko pārdzīvojumu līmeni aktrisei Jekaterīnai Bunčukai izdevās atveidot, spēlējot Jeļenas lomu Mihaila Bulgakova lugā “Turbinu dienas”, kas tika iestudēta 1927. gadā. Rīgas skatītāji bieži vien dēvēja šo aktrisi par “labāko Bulgakova Jeļenu”. Aktrise J. Bunčuka demonstrēja  novatorisku pieeju, spēlējot lomas krievu klasiķa, dramaturga Aleksandra Ostrovska lugās: Mamajeva («Arī gudrinieks pārskatās» - «На всякого мудреца довольно простоты», 1935), Fiļipovna («Sirds nav akmens», 1940), Kručiņina («Bez vainas vainīgie», 1946), Gurmižska («Mežs», 1948), Lidija Čeboksarova («Trakā nauda», 1952), Murzavecka («Vilki un avis», 1953).

Jekaterīna Bunčuka spīdoši spēlēja arī izrādēs pēc pasaulslavenā krievu klasiķa Antona Čehova lugām. Tostarp lugā “Ķiršu dārzs” viņa uzstājās Raņevskas lomā (1931. un  1960. gadā); aktrise spēlēja Jeļenu Andrejevnu lugā “Tēvocis Vaņa” (1931. un 1940. gadā), Mašu lugā “Trīs māsas”(1935. g.). Iestudējumos pēc Maksima Gorkija lugām viņa spēlēja Nastju («Dibenā», 1933. g.), Poļinu («Ienaidnieki», 1946. g.) un Bogajevsku ( «Barbari», 1958. g.).

Diženu gara spēku, aristokrātisku stāju un garīgumu aktrise demonstrēja, spēlējot Lielbritānijas karalieni Elizabeti, tāda paša nosaukuma lugā, ko sacerējis austriešu dramaturgs Ferdinands Brukners (luga tika iestudēta 1931. gadā). Izcili viņa nospēlēja arī Alvingas kundzes lomu pasaulslavenā norvēģu dramaturga H. Ibsena lugā “Spoki” (1958. g.) un Lambrīnijas Kirjakuli lomu Parnī lugā “Afrodītes sala” (1961. g.).

Latviešu dramaturģijas iestudējumos Jekaterīnai Bunčukai izdevās oriģināli un neatkārtojami nospēlēt Matildes tēlu Rūdolfa Blaumaņa lugā “Pazudušais dēls” (1928. un 1937. gadā), kā arī Antonijas tēlu lugā “Skroderdienas Silmačos” (1934. gadā). Skatītāju atziņu izpelnījās arī viņas atveidotais Ingas tēls Mārtiņa Zīverta lugā “Tīreļpurvs” (1938. g.).

Jekaterīna Bunčuka tika uzņemta arī kinofilmā “Pieviltie”(«Обманутые») (1961. gadā).

1955. gadā Jekaterīnai Bunčukai tika piešķirts Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieces nosaukums.

Aktrise J. Bunčuka bija aktiera Jurija de Būra dzīvesbiedre, pēc tam izšķīrās ar viņu un  apprecējās ar aktieri Juriju Jurovski.   

Jekaterna Bunčuka ir mirusi Rīgā 1968.gada 3.februārī. Apbedīta Raiņa kapos.

Aleksandrs Filejs

Informācijas avoti:

М. Аугсткалн. «Один сезон Екатерины Бунчук». - Театр и жизнь.  -  Рига, 1962 год;

Зиновий Сегаль. «Екатерина Бунчук. Свой цвет в радуге». - Рига, 1997 год.

Татьяна Власова о Е.О. Бунчук  в сборнике «Кино и театр в Латвии», 1 том.