Pjotrs Gorins

Pjotrs Gorins (1930. g. 8. jūnijā Melitopolē Ukrainas PSR – 2008. g. 11. martā Sanktpēterburgā, KF) – Rīgas Krievu drāmas teātra aktieris (1953 - 1961),  Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1957). 

Pjotrs Gorins dzimis 1930. gada 8. jūnijā Melitopoles pilsētā, dzīvojis Harkovā (1931-1941), kara gados evakuācijā Urālos (1941-1943), Kaļiņinā (1943-1945), Rīgā (1945-1948). 1948. gadā pēc zēnu vidusskolas beigšanas Rīgā studēja Maskavas pilsētas teātra skolā (1948-1950), pēc tam A. Lunačarska Valsts teātra mākslas institūtā, ko ar izcilību beidza 1952. gadā. No 1952. līdz 1953. gadam strādāja M. Gorkija Kuibiševas drāmas teātrī (tagad M. Gorkija Samāras akadēmiskais drāmas teātris), kur spēlēja galvenokārt jaunu varoņu lomas klasiskajā un modernajā repertuārā.

No 1953. gada P. Gorins dzīvoja Rīgā un strādāja Rīgas Krievu drāmas teātrī (1953-1961). Lieliski ārējie dotumi un iedzimta elegance, dziļa emocionalitāte, temperaments un skatuviskā pievilcība palīdzēja P. Gorinam kļūt par vienu no teātra vadošajiem aktieriem. Režisora Pāvels Homskis 1959. gadā devis P. Gorinam šādu raksturojumu: „Izcilā āriene, vispusīgs talants, šarms un māka ieinteresēt skatītāju piesaistīja viņam režisoru un teātra sabiedrības interesi.”

Vairākas veiksmīgi nospēlētas lomas nostiprināja pārliecību par P. Gorinu kā jaunu, talantīgu aktieri, ko gaida spoža nākotne. 1957. gadā viņam piešķīra Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukums. Rīgas Krievu drāmas teātrī atveidoto lomu skaitā bija: Sergejs (A. Arbuzova „Irkutskas stāsts”), Slava (A. Volodina „Pieci vakari”), Artūrs Klēbergs (A. Upīša „Peldētāja Suzanna”), Francijas karalis (V. Šekspīra „Karalis Līrs”), Alders (R. Blaumaņa „Ugunī”), Osvalds (H. Ibsena „Spoki”), Iļja Šatilovs (N. Viņņikova „Kad akācijas zied”), Raimonds (A. Griguļa „Uz kuru ostu?”), Hristians ( H. K. Andersens „Kailais karalis”), Vladimirs (V. Korosteļova „Ticu tev”) un citas.

Pēc darba Rīgas teātrī vienu sezonu (1961/1962) P. Gorins darbojās Maskavas teātrī „Sovremeņņik”, pēc tam 18 gadus (1962-1980) nostrādāja Ļeņina komjaunatnes Ļeņingradas teātrī (tagad Baltijas nams). Ievērojamākās tā laika lomas: Mekijs Nazis B. Brehta „Trīsgrašu operā”, Homjaks izrādē „No mīļotajiem nešķirieties”, Sirano de Beržeraks E. Rostāna tāda paša nosaukuma lugā. Tieši pateicoties Sirano de Beržeraka lomai, P. Gorinu 1980. gadā piedāvāja darbu A. Puškina Ļeņingradas akadēmiskajā drāmas teātrī (tagad A. Puškina Leņingradas drāmas teātris), kur viņš nostrādāja līdz savas dzīves beigām. A. Puškina teātrī Pjotrs Gorins ienāca savu radošo spēku briedumā, sasniedzis aktieriskās meistarības virsotnes. Viņš bija jau pieredzējis profesionāls meistars, kas apzinājās īstu panākumu cenu un tomēr nebija pazaudējis radošo enerģiju un jaunajiem aktieriem raksturīgo aizrautību. Uz Puškina teātra skatuves Pjotrs Gorins apliecināja ne tikai savu iepriekšējo gadu ”sociālā varoņa” ampluā, bet ne mazāk sekmīgi pārgāja uz raksturlomām. Daudzus gadus P. Gorins spēlēja Pelnrušķītes tēva lomu – labsirdīgo mežzini lieliskajā E. Švarca bērnu lugā „Pelnrušķītes pirmā balle”, kas izaudzināja ne vien vien mazo Pēterburgas paaudzi. Aktieris daudz filmējās kino, darbojās radio.

Pēdējos dzīves gadus Pjotrs Gorins smagi slimoja un vairs teātrī nestrādāja. Viņš nomira 2008. gada 11. martā, 78 gadu vecumā. Atvadīšanās no Pjotra Gorina  notika Sanktpēterburgā, Rokām Nedarinātā Pestītāja Tēla baznīcā Koņušennaja laukumā. Apglabāts Zeļenogorskas kapsētā.

Kinolomas:

„Nekad” (Fjodors Šaņko, 1962); „Divas biļetes uz dienas seansu” (majors Šondins, 1966); „Zēns un meitene” (tēvs, 1966); „Ciklons” sāksies naktī” (galvenā – padomju izlūka Mišeļa loma,   1966); „Matveja Kožemjakina dzīve” (Savka, 1967); «Kādas jaunas dzīves četras lappuses” (Pjotrs Gusarovs, 1967); „Jokdaris” (dakteris Nikolajs Potehins, 1967); „Karā kā jau karā” (Sergačovs, 1968); „Balāde par Sirano” (galvenā – Sirano loma, 1969); „Baltais rādītājs” (viesis, 1969); „Krišanas leņķis” (Larionovs, 1970); „Aplis” (Semjons Šondišs, 1972), „Vēlās tikšanās” (Semjons Petrovičs,1980); ”Iespēju robeža” (Goļikovs, 1981); ”Tikšanās pie augstajiem sniegiem” (cara virsnieks, 1982); „Saulainais vējš” (Semjons Jegorovičs,1982); ”Kapteinis Frakass” (laupītājs Agostēns, 1984); ”Lielā spēle” (PSRS sūtnis Francijā Fjodors Aleksejevičs, 1988).

Lomas A. Puškina Ļeņingradas akadēmiskajā drāmas teātrī: Goļikovs (I. Gerasimova „Iespēju robeža”, 1981), Sumarokovs (D. Hrabrovicka „Kamēr pukst sirds”, 1981), Kuzņecovs (A. Sofronova „Dzīves dziesma”, 1981), Volodja (A. Grebņeva „No lietišķas sievietes dzīves”, 1983), Herijs (A. Heilija „Lidosta”, 1983), Mčislavskis („Baumas”, 1984), Aleksandrs I (V. Solovjova „Feldmaršals Kutuzovs”, 1985), Paramonovs (R. Solnceva „Bremzēšana debesīs”, 1988), Dorohovs (G. Solovska „Vadoņi”, 1989), fon Eberkopfs (H. Ibsena „Pērs Gints”, 1983), Votrens (O. Balzaka „Gorio tēvs”, 1983), Čebakovs (A. Ostrovska „Balzaminova precības”, 1984), protokolists (V. Šekspīra „Liela brēka, maza vilna”, 1984), Mežzinis (E. Švarca „Pelnrušķītes pirmā balle”, 1988), Linjērs (E. Rostāna „Sirano de Beržeraks”, 1992), Verners („Monsinjors Žoržs. Krievu drāma” pēc M. Ļermontova darbu motīviem, 1994), Kleomens (V. Šekspīra „Ziemas pasaka”, 1995), N kungs (A. Gribojedova „Gudra cilvēka nelaime”, 1996), Višņeveckis (A. Puškina „Boriss Godunovs”, 1999), spēlmanis (M. Ļermontova „Maskarāde”, 2003) u.c.

Biogrāfiskus datus apkopoja Ērika Tjunina

 Informācijas avoti:

 http://www.kinoteatr.ru/teatr/acter/sov/12440/bio/;  

https://ru.wikipedia.org/wiki/Горин,_Пётр_Петрович;

http://www.kinosozvezdie.ru/actors/gorin/gorin.html ;

Рижский театр русской драмы. – Рига, Зинатне, 1983 г.; 

Рижский театр русской драмы. – Фотоальбом, Рига, Лиесма, 1983 г.