Ludmila Golubeva

Ludmila Golubeva (1927. g. 1. jūnijā Tambovas apgabalā, Krievijas PFSR – 2023. g. 28. aprīlī Rīgā, Latvijas Republikā) – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise.

Viņa ir pati jautrākā un dzīvespriecīgākā M. Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise. Liekas, ka ar savu atnākšanu aktieru trupā viņa ir apgriezusi kājām gaisā visu teātri. Mēdz būt tādi cilvēki, kuru klātbūtnē kļūst gaišāk.

2012. gada 1. jūnijā Latvijas Nopelniem bagātajai (1979. g.), publikas iecienītākajai aktrisei Ludmilai Golubevai bija apritējuši 85 gadi. Jubilejas afišā varēja lasīt: Sakarā ar šo notikumu tiks demonstrēta Aleksanra Ostrovska komēdija «Ne vienmēr runcim krējuma pods», bet pēc izrādes beigām notiks jautrs teātra aktieru un aktieru kursa studentu “kapustņiks” (jeb latviski - kāpostnieks). 

Ludmila Golubeva ir dzimusi 1927. gada 1. jūnijā Tambovas apgabalā (Krievijā).  Kad viņai bija apritējuši trīs gadi, vecāki pārcēlās dzīvot uz Ļeņingradu (tagadējo Sanktpēterburgu). Tēvs strādāja Kirova rūpnīcā par čuguna liešanas ceha vecāko meistaru, māte – mājsaimniece, bet Ludmila mācījās skolā. Jau kopš bērnības viņa dziedāja korī un mācījās baleta studijā. Reiz Jaungada svinībās, kad sagaidījuši 1942. gadu dzimtajā skolā, Ludmila tik sirsnīgi bija nospēlējusi Sniegbaltīti, ka saņēma biļeti uz Puškina teātra izrādi “Trīs musketieri”.

Aktrise atceras: “Tā bija neaizmirstama diena, visus ielūgtos bērnus pabaroja. Zupu es toreiz apēdu, bet otro ēdienu pārnesu mājās visiem pārējiem, taču pats galvenais, ka luga “Trīs musketieri” trāpīja man tieši sirdī. Es biju pirmoreiz sasirgusi ar teātri. Es būšu aktrise!” Tā viņa nolēma un devās studēt aktiermākslu.  

1948. gadā Ludmila Golubeva absolvēja Ļeņingradas Jaunatnes teātra aktiermākslas studiju  un tika uzņemta šā teātra trupā. Aktrise sadarbojās ar Ļeņingradas filharmoniju, strādāja kinostudijā “Ļenfiļm”. Viņa atveidojusi lomas šādās pazīstamajās krievu kinofilmās: “Svešie radi”, “Rumjanceva lieta”, “Dimas Gorina karjera”, spēlējot kopā ar izciliem padomju laika kino aktieriem: Alekseju Batalovu, Nonnu Mordjukovu, Nikolaju Ribņikovu.   

Pirmoreiz viņa atbrauca uz Rīgu, sekojot pa pēdām mīļotajam cilvēkam, kara jūrniekam, 1951. gadā un palika šeit uz mūžu.

Stāsta Ludmila Golubeva: “Tolaik mans ampluā bija travestijs – es spēlēju meitenes un zēnus, un pirmā mana loma bija zēns izrādē pēc Ļ. Tolstoja romāna “Augšāmcelšanās”. 1953. gadā mums ar vīru piedzima dēls...” 

1956. gadā teātra galvenā režisora vietnieks J. Jurovskis oficiāli uzaicināja jauno aktrisi Ļusju Golubevu uz Rīgas Krievu drāmas teātri. Tā sākās viņas radošais mūžs Rīgā, šeit viņa tūlīt pat bija nospēlējusi bērna lomu – meiteni izrādē “Kad akācija zied”.

Ludmila Golubeva atzīstas: “Vislabākais laiks bija 25 gadi ar režisoru Arkādiju Kacu. Pats laimīgākais laika posms. Pat kaut kādas neveiksmes es pieminu kā kaut ko gaišu. Kāda tā bija draudzība, kāda vienotība, kā mēs kontaktējamies! Tieši šajā laikā es arī biju visvairāk pieprasīta.” 

Pēdējo gadu laikā Ludmila Golubeva spēlējusi šādās izrādēs:

«Trīs jaunavas gaiši zilā» (Vecene), «Čonkins» (Duņa), «Cara dēls Aleksejs» (Marfa), «Obskūra kamera» (Istabas saimniece), «Kasatka» (Anna Opolosovna), «Vanagi un vārnas» (Ļizaveta Fomiņična), «Spēle ar kaķeni» (Tantiņa), «Oņegins, mans labais draugs» (Aukle), «Svētie briesmoņi» (Lulū), «Puntilas kungs un viņa kalps Matijs» (Oficiante);

«Sārtais ziediņš» (Aukle), «Jasmīns» (Ģertrūde), “Izrāde-kāpostnieks” (Jaunā aktrise), «Mīla kā diagnoze» (Paciente); А. Ostrovska komēdijā «Ne vienmēr runcim krējuma pods».  

2012. gada 18. novembrī  aktrise Ludmila Golubeva tika apbalvota ar Latvijas Republikas  augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni.  

56 gadu laikā, kas ir nokalpoti teātrī, tika atveidotas 80 lomas. Un nestāstiet skatuves māksliniecei par vecumu - viņa allaž ir labā formā. Ne tik sen aktrise bija piedalījusies Latvijas televīzijas seriālā “Biļete līdz Rīgai”. 

«Manas ilggadības noslēpums ir vienkāršs! Nekad nenodarīt cilvēkiem nekrietnības, neskaust, nekaitēt, neintriģēt, nečinkstēt, neizplatīt baumas. Būt draudzīgi noskaņotai un līdzjūtīgai – tas viss arī pagarina dzīvi. Man tas, par laimi, ir no vecākiem.

Manā ilgajā mūžā bija gan karš, gan grūtības, gan zaudējumi. Bet tagad atmiņā nāk tikai labais, gaišais! Es dzīvoju ar vieglu sirdi.» saka skatuves māksliniece.

Ludmilu Golubevu intervējusi

Svetlana Vidjakina

Informācijas avots:

Grāmata «Рижский театр русской драмы». -  Рига, 1983.