Leodīds Lencs

Leonīds Lencs (1947. g. 31. augusts, Kemerovas apgabala Prokopjevskas pilssētā, Krievijas PFSR) – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra vadošais aktieris, Latvijas Puškina biedrības priekšsēdētājs.

Visi Leonīda senči no tēva puses pēc savas izcelsmes bija no Latvijas. Vecvectēvs, vecvecāmāte, vectēvs un vecāmāte – visi ir apbedīti kapsētā Līgatnē un Siguldas apkaimē.

Baisajos staļinisma laikos Leonīda tēvs tika represēts. Būdams trimdā, Dmitrijs Lencs iepazinās ar Mariju Poļetunu, kas nākusi no izsūtīto ģimenes no Ukrainas. 1953. gadā Lencu ģimene atgriezās Latvijā, kur apmetās uz dzīvi Līgatnē. 1954. gadā Leonīds sāka mācīties Siguldas krievu internātskolā.

Pats Leonīds par savu izcelsmi stāsta šādi: «Es viss esmu «austs no pretrunām». Manā dzimtā ir bijuši gan mācītāji, gan sarkanie strēlnieki. Mans vecvectēvs, Ivans Lencs, ir no baltvāciešiem, miestiņā pie Cēsīm viņš bijis katoļu garīdznieks un devis dāsnus ziedojumus baznīcai. Mums ģimenē līdz pat šai dienai tiek glabāts viņam dāvātais goda raksts ar Krievijas Imperatora ģerboni — pateicībā par ziedojumiem jaunajai Svētās Ģertrūdes baznīcai, kas atrodas Tallinas ielā Rīgā. Vārds man ir dots par godu tēvocim Leonīdam, kas bija kritis karā vēl pirms manas piedzimšanas, 1941. gadā aizstāvot Pulkovas augstienes pie Ļeņingradas.»

No 1967. līdz 1971. gadam Leonīds Lencs studējis Latvijas Valsts konservatorijas Aktiermākslas fakultātē (Arkādija Kaca kursā). Pēc konservatorijas absolvēšanas uzreiz ticis pieņemts Rīgas Krievu Drāmas teātra trupā. No 1972. līdz 1989. gadam L. Lencs bijis Kirovas, Rostovas un Vladimiras teātra trupu vadošais aktieris. Šajos gados viņš nospēlējis vairāk kā 120 lomas.

1988. gadā Leonīds Lencs atgriezās Latvijā, savā dzimtajā teātrī.

Pēc atgriešanās Tēvzemē viņš uzreiz bija filmējies Aloiza Brenča kinofilmā “Zītaru dzimta” (Čerņajevs) (1989. g.), bet pēc tam – režisores Adas Neretnieces filmā “De Granšānu ģimenes noslēpumi” (Ramels) (1992. g.) u.c.

Starp tēliem, kurus Leonīds Lencs bija atveidojis uz Rīgas skatuves, ir latviešu klasikas varoņi – Dāvis no “Trīnes grēkiem”, Roplainis no “Pazudušā dēla” (Oļģerta Krodera iestudējumā). Kā arī meistarīgi atveidotais Indrāna tēls Rūdolfa Blaumaņa lugā “Indrāni”. Šis iestudējums, lielā mērā pateicoties Lenca spēlei, tika atzīts par labāko latviešu lugas iestudējumu uz krievu skatuves.

Leonīds Lencs ir neparasti mākslinieciski apdāvināts aktieris, kam piemīt spēcīga psiholoģiskā izteiksmība. Viņš pieder pie tās teatrālās skolas aktieriem, no kuriem izstaro ārkārtīgi spēcīgs enerģētiskais lādiņš. Spēlējot uz skatuves, Lencs strādā ar pilnu atdevi, burtiski atdodot visu sevi citiem ikvienā savā skatuviskajā tēlā.

Jebkura aktiera loma, vai tā būtu dramatiskā, kā tas ir izrādēs: “Cena”, “Nāves deja” («Пляска смерти»), ”Cilvēki un peles” («Люди и мыши»), “Retro”, “Kaija” («Чайка»), vai raksturloma, kā izrādēs: “Lai mēris abiem jūsu namiem”(«Чума на оба ваших дома»), ”Franču kaislības piemaskavas vasarnīcā” («Французские страсти на подмосковной даче») - tā ir īstena dāvana visiem skatītājiem. Skatuves māksliniekam piemīt izsmalcināta gaume un lieliska mākslinieciskā izjūta. Leonīds Lencs nekad nerada izrādē viennozīmīgu, plakanu tēlu, viņa skatuviskajiem darbiem ir raksturīgs dziļš un izsmalcināts psiholoģisms, kas liek skatītājiem gan smieties, gan raudāt, dziļi pārdzīvojot par viņa radītajiem personāžiem.

Leonīds Lencs ir ne tikai skatuves mākslinieks, bet arī “Literāro pastaigu” autors Latvijas radio («Литературные прогулки»).

Dzeja Lenca izpildījumā nevienu neatstāj vienaldzīgu. Daudziem viņš ir brīnišķīgās Poēzijas zemes pirmatklājējs, kas liek klausītāju sirdīm un dvēselēm strādāt. Pārsteidz apslēptais psiholoģiskais traģisms, un tā jau vairs nav spēle, pārtapšana tēlā, bet gan pati dzīve, kas iedarbojas apburoši un pat hipnotiski.

Kopš 1999. gada Leonīds Lencs ir Latvijas Puškina biedrības pastāvīgais priekšsēdētājs.

Leonīda Lenca lomas šādās Rīgas Krievu teātra izrādēs:

“Mīlas svētība” (Благословение любви);

“Indrāni” (Indrāns);

“Tango ar Stroku” (Танго между строк) (Dāvids, viņa tēvs);

“Fro” (Tēvs);

“Nabagi aristokrāti” (Marķīzs Otavio Faveti) (Голодранцы-аристократы);

”Vasarnieki” (Semjons Semjonovičs);

“Saška” (Vecis).

Kikins (“Cara dēls Aleksejs”), Kapteinis Perela (”Cilvēks, dzīvnieks un tikums”«Человек, животное и добродетель»), Viktors Francs (“Cena”), Pjērs Kuvē (”Msjē N”), Dāvis (“Trīnes grēki”), Jožijs (“Rotaļa ar kaķi”«Игра с кошкой»), Kurts (“Nāves deja”), Antonio (“Lai mēris abiem jūsu namiem”), Sergejs Ivanovičs (“Franču kaislības piemaskavas vasarnīcā”), Vitālijs Petrovičs ( “Natalī”), Vēbers (“Es gribu dzīvot Parīzē”), Roplainis (“Pazudušais dēls”), Bošamps (“Mākslinieki”), Senders (“Dibuks”), Lords Duglass (“Marija Stjuarte”), Birģermeistars (“Lieliskais ragnesis”«Великолепный рогоносец»), Dakteris (“Kroplis no Inišmānas salas” «Калека с острова Инишмаан»), Grāfs Alfonso Romero (“Lēdija uz vienu dienu”«Леди на день»), Igors (“..Neveicas man nāvē – veiksies mīlā ” «...Не везет мне в смерти - повезет в любви»), Dorns (“Kaija”), Miha (“Es neesmu Rapaports”), Kirills (“Bingo”), Kuzjma Hirins (“Nejēdzīgā jubileja”«Юбилей всмятку»), Kapteinis (“Divpadsmitā nakts”), Čmutins (“Retro”), Vectēvs-egle, Senatnīgais pulkstenis (“Mazās eglītes lielais ceļojums” «Большое путешествие маленькой Ёлочки»).

Lomas kinofilmās:

«Zītaru dzimta»(Čerņajevs) (1989. g.)

«De Granšānu ģimenes noslēpumi» (Ramels) (1992. g.)

«Rīgas gambīts» (2000. g.)

«Likteņa līdumnieki» (2001. - 2007.g.)

«Vectēvs» (Vectēvs, kas bistamāks par datoru) (2013.–2014.g.)

«Dēls» (2014. g.)

«Pelnu sanatorija» (2016. g.)

Apbalvojumi:

– Krievijas Rakstniecības akadēmijas medaļa un goda raksts - “ Izglītošanas veicinātājam par godu 200. gadadienai kopš A. Puškina dzimšanas”, Maskava, 1999. g.;

– Puškina medaļa, dekrētu par apbalvošanu ar kuru parakstījis KF prezidents V. Putins - “Par lielu ieguldījumu Puškina mākslinieciskā mantojuma, krievu valodas un kultūras saglabāšanā un popularizācijā Latvijā” ;

– 2000. gadā Svētīgais Maskavas un visas Krievzemes Patriarhs Aleksijs II apbalvojis Leonīdu Lencu ar Svētā Radoņežas Sergija medaļu;

– Latvijas Pareizticīgā Baznīca apbalvojusi aktieri ar Sv. Svētmocekļa Jāņa Pommera, Rīgas arhibīskapa, medaļu - “Par ieguldījumu krievu garīguma un kultūras attīstībā Latvijā” ;

– 2013. gadā Leonīds Lencs apbalvots ar Latvijas valsts augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni par īpašiem nopelniem valsts labā.

Dzīvesbiedre: Svetlana Vidjakina (dz. 1950. g.).

Dēli: Dmitrijs ( dz.1970. g., no pirmās laulības); Andrejs (dz. 1975. g.). Seši mazbērni.

Leonīds Lencs un Svetlana Vidjakina veic lielu sabiedrisko darbu Latvijas Puškina biedrības ietvaros, kā arī viņi ir pazīstami kā daudzu koncertu organizētāji un vadītāji.

Pēc viņu iniciatīvas, 1999. gadā par godu krievu dzejnieka klasiķa Aleksandra Puškina 200. jubilejai tika uzstādīts piemiņas akmens pie koncertzāles “Ave Sol” (bijusī Sv. Pētera un Pāvila pareizticīgo Katedrāle); 2009. gadā Rīgā, Kronvalda bulvārī tika uzstādīts piemineklis A. Puškinam, un 2012. gadā Ludzā – 1812. gada Tēvijas kara varoņa Jakova Kuļņeva krūšutēls.

Svetlana Vidjakina