Rodions Gordijenko

Rodions Gordijenko (1935. g. 7. jūnijā, Odesā, Ukrainas PSR – 2017.g. 9. oktobrī, Rīgā, Latvijas Republikā) – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris.

Rodions Gordijenko 1962. gadā absolvējis Ščepkina Augstāko teātra skolu un ticis uzņemts Rīgas Krievu drāmas teātra trupā.

1979. gadā Rodionam Gordijenko tika piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka nosaukums.

1963. gada beigās par Rīgas Krievu drāmas teātra galveno režisoru tika apstiprināts Arkādijs Kacs. Tolaik teātra trupā ienāca jauni lieliski aktieri: Raina Praudiņa, Ņina Ņeznamova, Aleksandrs Bojarskis (slavenā Mihaila Bojarska brālis), Marks Ļebedevs, Jevgēņija Soldatova un Rodions Gordijenko.

Pirmām kārtām, A. Kacs centās panākt to, lai skatītāji atgriežas teātrī. Viņš pieņēma drošsirdīgu lēmumu: iekļaut teātra repertuārā A. Lorenca un L. Bernstaina mūziklu “Vestsaidas stāsts” (1965. g.). Pirmoreiz Padomju Savienībā drāmas teātris, it kā metot izaicinājumu savai specifikai, pievērsās šim tolaik ārvalstīs populārajam žanram. Skatuves māksliniekiem nācās gan dziedāt, gan dejot, gan pacelties līdz skatuves kupolam un pat kauties. Un visi šie jaunatnācēji - aktieri iemācījās meistarīgi pārvaldīt savu skatuves mākslinieka arsenālu.

Rodions Gordijenko viņu vidū bija fenomenāls. Ar lielu emocionālo spēku un traģismu viņš atveidoja varoņa mīlnieka Tonija tēlu. Neparasts plastiskais izteiksmīgums ļāva aktierim līdz pat mūzikas taksts daļai pieslīpēt katras savas kustības precizitāti. Psiholoģiskā kulminācija Tonija un Marijas atvadīšanās skatos neatstāja vienaldzīgu nevienu skatītāju.

Tas kļuva par satricinājumu! Mūsdienu Romeo un Džuljetas stāsts, kurā bija gan etniskās konfrontācijas traģisms, gan cēls romantisms, izsauca lielu efektu zālē – publikas vidū. Pēc pirmā cēliena skatītāji aplaudēja, stāvot visa starpbrīža laikā, neviens neaizgāja no zāles līdz pat otrā cēliena sākumam. Neredzēts gadījums teātrī. Un Rodions Gordijenko spēlēja vadošo lomu šajā izrādē! Viņam – jaunam, talantīgam un skaistam aktierim, publika tūlīt pat veltīja savu mīlu un atzinību. Un mūzikls guva ilgstošu skatuvisko mūžu.

Rodions Gordijenko vienmēr uzticīgi kalpojis mākslai, lai arī kādu lomu viņam nācās spēlēt savā vienīgajā un iemīļotajā teātrī. Iecienītās profesijas dēļ viņš nebija žēlojis nedz nervus, nedz veselību. Diemžēl teātris ne pārāk skaisti atdarīja par to skatuves māksliniekam – savam varonim, kurš gadu gaitā bija nosirmojis.

«Nekad - pat tad, kad man bija grūti, man pat prātā nevarēja ienākt doma nomainīt profesiju,» atzīstas aktieris. Un tā publika, kas pusgadsimta laikā bija viņu mīlējusi un dievinājusi, atceras viņu arī patlaban. Savā skatuviskajā daiļradē Rodions Gordijenko bija spējīgs atveidot gan traģiskās, gan komiskās lomas un spēlēt arī bērnu pasakās. Viņš ir gan krievu, gan aizrobežu klasikas meistars.

Lielisks ir viņa atveidotais Saimons lugā “Līgavainis no Jeruzalemes” – ar dzēlīgu ironiju apveltīts, smieklīgs un tajā pat laikā skumjš. Viesizrādēs dzimtajā pilsētā – Odesā publika burtiski nēsāja aktieri uz rokām: «Rodja, mēs taču tevi atceramies vēl kopš tiem laikiem, kad tu zem galda kājām gāji, bet patlaban vienkārši lepojamies ar tevi.»

Kritika vienmēr atzīmēja aktiera spožo teatrālo spēli un atveidoto tēlu dziļo psiholoģismu. Viņa lieliskā franču valodā dziedātās dziesmas aizgrāba daudzas sirdis. Skatuves mākslinieks allaž bija augstu vērtējis savus partnerus un mācījies no tiem, ar kuriem viņam nācās strādāt kopā – gan ikdienas mēģinājumu, gan izrāžu laikā. Viņa partneri izrādēs bija: Aleksejs Mihailovs, Aleksandrs Bojarskis, Vladimirs Bogoļubovs, Mihails Hižņakovs, Leonīds Lencs, Ņina Ņeznamova, Ņina Starovoitenko. Tā bija vienota ģimene, kurā ietilpa arī teātrim uzticīgais režisora palīgs Mihails Tifenbergs – visus nav iespējams pieminēt.

Tieši Rodions Gordijenko bija tas, kas piecdesmit gadu laikā sacerēja poētiskos apsveikumus-veltījumus visiem saviem teātra kolēģiem un nekad neaizmirsa nevienu no ievērojamiem datumiem. Mūsu laikos tās ir visai retas dvēseles īpašības. Ne velti aktieris bija piedzimis tajās dienās, kas tiek dēvētas par Puškina dienām (6. jūnijā ir dzimis slavenais krievu dzejnieks Aleksandrs Puškins). Aktieris pat savu meitu ir nosaucis par godu A. Puškina mīļotajai auklei – par Arinu (krieviski ar tēvvārdu sanāk – Arina Rodionovna).

Neskatoties uz gadu nastu, Rodions Gordijenko tā arī palicis par teātra dzejnieku, un ja apkopotu visus viņa sacerētos dzejoļus, tad sanāktu “Zelta grāmata par teātri”, bet galvenais – par tiem, kuri uz mūžu ir palikuši labākā krievu aizrobežu teātra – M. Čehova Rīgas Krievu teātra – vēstures annālēs. Aktieris Gordijenko ir mūžam dzīvā un izcilā šā teātra vēsture. Lielisks, izsmalcināts, inteliģents un labestīgs skatuves mākslinieks!

Rodions Gordijenko nomirā Rīgā 2017. gada 9. oktobrī.

Svetlana Vidjakina

Rodiona Gordijenko noteicošās lomas:

1965 – A. Lorenca un L. Bernstaina mūziklā «Vestsaidas stāsts» (Tonijs);

1966 – A. Ostrovska lugā «Ienesīgā vieta» (Žadovs);

1968 – B. Brehta lugā «Kaukāza krīta aplis» (Lavrentijs);

1969 – M. Gorkija lugā «Barbari» (Stepans Lukins);

1970 – M. Gorkija lugā «Dibenā» (Barons);

1972 – A. Makajenoka lugā «Apsēstais apustulis»;

1973 – A. Ostrovska lugā “Arī gudrinieks pārskatās” («На всякого мудреца довольно простоты») (Goroduļins);

1974 – E. Radzinska lugā «Sarunas ar Sokrātu» (Prodiks);

1978 – E. Braginska lugā «Amorālais stāsts» (Fiļimonovs);