Jefims Lavrovs

Jefims Lavrovs (īstais uzvārds Sokolovs;  1848. g. Kovrovā, Vladimiras guberņā, Krievijas impērijā – 1907. g. Krievijas impērijā ?) – aktieris, antreprenieris, 1883. gadā ielicis pamatus krievu teātrim Rīgā.

Pirmā minētā ziņa par izrādi krievu valodā Rīgā attiecināta uz 1798. gadu. Tā bija Sanktpēterburgas Petrova trupas viesizrāde. Pēc tam – līdz 19. gadsimta vidum nav atrastas ziņas par krievu teātra dzīvi Rīgā. 1858. gadā no Dinaburgas (Daugavpils) uz Rīgu atbrauca Nikolaja Hagelstroma Krievu  dramatiskais teātris. Taču, kā uzskata teātra zinātniece Jeļena Vahruševa, “viņš vēl neielika pamatus pastāvīgam krievu teātrim Rīgā”.  Pēc N. Hagelstroma trupas aizbraukšanas Rīgā krievu teātra dzīve atkal apklusa, tomēr interese par teātri bija radusies un turpināja augt. Sākās aizraušanās ar teātra izrādēm mājās. Šajā ziņā lielu aktivitāti rosināja Aleksandra teātra bijusī aktrise Nadežda Samoilova-Makšejeva.

Tolaik Rīgā viesojās dažādas (N. Jakovļeva, I. Ņemova, N. Ivanova un vēl citas)  teātra trupas. Savām izrādēm tās nereti izmantoja Rīgas Latviešu biedrības skatuvi.

1883. gadā Rīgā, Vidzemes guberņas galvenajā pilsētā, ieradās J. Lavrovs ar krievu profesionālu aktieru trupu. Šis notikums izrādījās liktenīgs pastāvīga krievu teātra Latvijā ceļa sākumam.

J. Lavrovs savas skatuves gaitas iesāka Samarā,  vēlāk viņš piedalījās teātra izrādēs Caricinā (Volgogradā), Viļņā, Nikolajevā, Odesā, Orlā, Orenburgā, Irkutskā, Vologdā, Penzā un vēl citās Krievijas pilsētās. Visvairāk viņš izpildīja lomas drāmas teātros, bet dažkārt piedalījās arī operetē, antreprīzē Caricinā/patlaban Volgograda. Un tad viņa ceļš veda uz Rīgu.

1883. gada 2. oktobrī Krievu Amatnieku arteļa ēkā ar lugu “Majoriene” un vodeviļu tika ielikts sākums profesionālam krievu teātrim Rīgā.

Drizumā apdrošināšanas biedrība “Uļei” un Rīgas trešā savstarpējā kredītbiedrība  krievu trupas vajadzībām laipni piedāvāja telpas jaunajā ēkā, ko šīm organizācijām bija projektējis  Pēterburgas neoklasicisma stilā  Rīgas galvenais arhitekts Reinholds Šmēlings 1880. gadā  Kaļķu ielā.

Spriežot pēc repertuāra, J. Lavrovs deva priekšroku A. Ostrovska lugām. Viņš bija ne tikai antreprenieris, bet arī aktieris. Rīgas skatītājiem visvairāk palicis prātā viņa tēlojums lomās –  Gavrila Belugins lugā “Belugina precības”, Tihons “Negaisā”, Kurosļepovs lugā “Karstā sirds”, Gordejs Torcovs uzvedumā “Nabadzība nav netikums”, Jusovs “Ienesīgā vietā”; visas tās J. Lavrovs nospēlēja 1883. gadā.

J. Lavrovs kā aktieris piedalījies arī citu autoru lugās. Viena no tām bija Podkoļosina loma N. Gogoļa lugā “Precības”. Nozīmīgas bija viņa uzstāšanās Famusova lomā Aleksandra Gribojedova lugā “Gudra cilvēka nelaime” un Stepana Golovļova loma (Mihaila Saltikova-Ščedrina “Jūduška”).

Atsauksmes par izrādēm bija  atšķirīgas. Viņa aktieru trupai izdevās sniegt izrādes skatītājiem Rīgā tikai divas sezonas 1883.–1884. gadā. Pēc tam J. Lavrovs atstāja Rīgu uz visiem laikiem. Taču viņa  darbība Rīgā bija ieminusi dziļas pēdas, viņa iesākto turpināja citi. Jau 1886. gadā  pēc Vidzemes gubernatora Mihaila Zinovjeva lūguma Rīgas Dome nolēma piešķirt pabalstu  krievu teātrim.

Diemžēl, mums ir tikai niecīgas ziņas par J. Lavrova (Sokolova) dzīvi un darbību, jo īpaši pēc viņa aizbraukšanas no Rīgas.

Informācijas avoti:

Е.А. Вахрушева. Дорога исканий. – Рига: Латвийское государственное издательство, 1958.

Teātris un kino biogrāfijās. Sast. un galv. red. Māra Niedra. 2. sēj. – Rīga: Preses nams, 2002, 233. lpp. (Sk. Tatjanas Vlasovas rakstu.)