Rīgas vecticībnieki

Arnolds Podmazovs

Rīgas vecticībnieku ikonu gleznošanas tradīcijas

Līdzās senajiem rokrakstiem un seniespieduma grāmatām vecticībnieki vienmēr godināja un augstu vērtēja ikonas. Vecticībnieki ir saglabājuši daudzas baznīcas pirmsreformas laikā tapušās svētbildes, kas kā ģimenes relikvijas tika nodotas mantojumā nākamajām paaudzēm vai arī tika dāvinātas lūgšanu namiem. Kopš 18. gadsimta vecticībniekiem veidojās savas ikonu glezniecības darbnīcas, kurās meistari turpināja senkrievu svētbilžu glezniecības tradīcijas. Šai svētbilžu glezniecībai ir vairākas atšķirīgas pazīmes, pēc kurām var pazīt vecticībnieku meistaru gleznošanas manieri. Vecticībnieku ikonu glezniecībā noteicošais ir Andreja Deņisova „Pomoriešu atbilžu” 20. pantā (50. atbilde) izteiktais princips „Par svētajām ikonām”. Tajā izteikts aicinājums gleznot ikonas „pēc grieķu un krievu” svēto brīnumdarītāju svētbilžu tēla un līdzības, vēršoties pie seno gleznotāju paraugiem, bet ne pēc „savas izdomas pēc latīņu līdzības un citu paraugiem, kuri vadās pēc saviem prātojumiem, bet ne pēc sentēvu novēlējumiem”. Vecticībnieku ikonas atspoguļo nozīmīgus senpareizticības būtības aspektus. Ikvienai detaļai jāliecina par seno pareizticību. Krusta zīmes vai pirkstu salikuma attēlojumam svētīšanas gadījumā jābūt divpirkstu salikumam. Krucifiksiem un krustiem svēto rokās, baznīcu kupolos vienmēr jābūt ar astoņiem galiem, trijās sastāvdaļās [трехсоставные]. „Pomoriešu atbildēs” norādīts, ka Kristu, Dievmāti, svētos jāglezno tā, kā to darīja senie svētbilžu gleznotāji – „atturīgā izsmalcinātībā”.

Vecticībnieku ikonu gleznošanas meistari uzskata sevi par senkrievu ikonu gleznošanas tehnikas pārņēmējiem un glezno uz speciāli apstrādāta dēļa – uz dēļa ar šķirstu [ковчег] – padziļinājumu, kas simbolizē robežu starp šopasauli un Debesīm, viņi izmanto tikai temperkrāsas, neatzīst eļļaskrāsas un jaukto tehniku, kas no 17. gadsimta iezīmējās ikonu glezniecībā.

Jau 19. gadsimta sākumā viena no Baltijā pazīstamām ikonu glezniecības darbnīcām bija Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes paspārnē. Visumā vēl mazizpētīts ir jautājums, kādi meistari un kādās darbnīcās 18. un 19. gadsimtā gleznoja ikonas daudzajiem vecticībnieku lūgšanu namiem Baltijā.

Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudze kļūst par ikonu glezniecības nozīmīgu centru 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. 1928. gadā pēc ievērojamā ikonu gleznotāja Pimena Sofronova (1898–1973) iniciatīvas un ar „Krievu senatnes cienītāju pulciņa” (1927–1940; dibinātājs un vadītājs I. Zavoloko) līdzdalību draudzē no jauna atklāja ikonu glezniecības darbnīcu. Darbs notika divos virzienos – seno ikonu glezniecības pieminekļu restaurēšana un seno glezniecības tradīciju atjaunināšana praksē. No 1928. gada līdz 1930. gadam darbnīcu Rīgā vadīja P. Sofronovs, ievērojamā vecticībnieku ikonu gleznotāja Gavriila Frolova (1854–1930) skolnieks. P. Sofronova skolnieku vidū bija vecticībnieku ikonu gleznotājs Konstantīns Pavlovs (1907–1976). 1931. gadā P. Sofronovs aizbrauca uz Parīzi, pēc tam – uz Prāgu, vēlāk viņš strādāja Belgradā, Romā, ASV, kur viņš nodibināja ikonu gleznošanas darbnīcas. Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzē atrodas divas unikālas Sofronova gleznotās ikonas: tās ir „Vispasaules svētītāji Gregors Teologs, Vasilijs Lielais un Ioans Zeltamute” (tapusi 20. gadsimta divdesmito gadu beigās) un „Svētais Lielmoceklis Solunas Dimitrijs” (1929).

Konstantīns Pavlovs pēc viņa skolotāja aizbraukšanas no Rīgas turpināja gleznot un restaurēt svētbildes. Labi zināmi ir K. Pavlova radītie tēli Grebenščikova draudzes Svētās Dievmātes Aizmigšanas dievnamam „Kristus Visvaldītājs” (plafona gleznojums, 1958), kā arī ikona „Dievmāte lūgšanās” (tapusi piecdesmito gadu beigās), kas redzama pie ieejas dievnamā.

Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados Rīgas Grebenščikova draudzē sāka strādāt Simeons Bikadorovs (dzimis 1922. gada 27. decembrī). Viņš ir beidzis Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas skolu (1948–1952); 1950.–1960. gados mācījās ikonu glezniecības pamatus pie G. Frolova skolnieka J. Kekiševa (1892–1980), bet svētbilžu restaurācijas prasmes – pie F. Kaļikina (1876–1971), vecticības darbinieka, senlietu krājēja, pieredzējuša gleznu restaurētāja, Ermitāžas un Krievu muzeja (Sanktpēterburgā) līdzstrādnieka. S. Bikadorovs, strādādams par profesionālu restaurētāju (stažējās Andreja Rubļova muzejā un Restaurācijas zinātniskās pētniecības institūtā Maskavā), centās saglabāt senajā gleznošanas manierē radītās ikonas un arī savos darbos turpināja senkrievu ikonu glezniecības tradīcijas. Rīgā S. Bikadorovs gleznoja ikonas vecticībnieku dievnamiem Latvijā, kā arī izpildīja privātos pasūtījumus. Viņa gleznotās ikonas „Apustuļiem pielīdzināmā kņaziene Olga” (1968), „Svētais Katanas Kirils” (1968), divi krucifiksi (1969–1972) atrodas Rīgas Grebenščikova draudzes dievnamā, bet Rīgas Dieva Parādīšanās Pomoras vecticībnieku draudzes dievnamā atrodas ikonas Deisis rindā (2000–2005).

Rīgas ikonu gleznotāju jaunrade liecina, ka vecticībnieku ikonu glezniecība turpina attīstīties arī 21. gadsimtā, saglabājot senkrievu ikonu glezniecības tradīcijas un vecticības ikonogrāfijas noteikumus, kuras sākotne meklējama Vigas klostera darbnīcās.