Rīgas vecticībnieki

Arnolds Podmazovs

Rīgas krievu seniedzīvotāji un vecticībnieki 18. gadsimtā

Kopš Rīgas dibināšanas laika (Rīga pirmoreiz pieminēta rakstu avotā 1201. gadā) slāvu iedzīvotāji pastāvīgi dzīvojuši pilsētā vai arī tikai uz laiku uzturējušies šeit. Ir zināms, ka 1212. gadā Rīgā bija „Krievu sēta”, ko apliecināja 1229. gada tirdzniecības līgums ar Smoļensku. 13. gadsimtā Rīgā uzcēla Svētā Nikolaja Brīnumdara pareizticīgo baznīcu. Livonijas kara (1558–1583) laikā „Krievu sēta” pārtrauca savu darbību, bet baznīcu slēdza.

17. gadsimta četrdesmitajos gados „Krievu sētu” atjaunoja, tā atradās aiz pilsētas vaļņa, taču Ziemeļu kara (1700–1721) laikā to atkal slēdza. Daļa krievu iedzīvotāju tāpat kā līdz tam dzīvoja Rīgas priekšpilsētās. Vecticībniekiem labvēlīgi dzīvošanas apstākļi nemainījās arī pēc Vidzemes un Rīgas pievienošanas Krievijas impērijai. Nīstades miera līgums (1721) apstiprināja Baltijas muižniecības visas privilēģijas. Vietējā vara, baidīdamās no pareizticības ietekmes un līdz ar to no impērijas centrālās varas ietekmes pastiprināšanās, netiecās cīnīties ar vecticību. Tādējādi vecticībniekus Rīgā un tās apkārtnē vēl gadsimtu – līdz 19. gadsimta divdesmito gadu beigām – nevarēja „aizsniegt” cara ierēdņi un pareizticīgā garīdzniecība.

Un tomēr Rīgas vecticībnieki pilnībā izjuta cara Pētera I (1672–1725, cars kopš 1682. gada, imperators 1721.–1725. gadā) valdīšanas smago nastu. Lai arī pastāvēja pragmatiska politika attieksmē pret konfesijām, cara Pētera I valdīšanas laikā nodokļu slogs vecticībniekiem bija pārāk smags. Lai gan vecticībnieki ieguva tiesības legalizēt savu esamību, viņiem par to bija jāmaksā divkārši nodokļi, bija jāatpērk tiesības nedzīt bārdu, valkāt īpašu apģērbu. Tāpat kā agrāk, vecticībniekiem bija laupītas visas pilsoņu tiesības.

18. gadsimta otrā puse tiesību ziņā vecticībniekiem bija salīdzinoši labvēlīgs periods, mazinājās viņu vajāšanas. Katrīnas II (1729–1796, imperatore 1762–1796) 1762. un 1763. gada manifesti aicināja uz ārzemēm aizbēgušos vecticībniekus atgriezties dzimtenē. Viņas valdīšanas laikā daudzās Krievijas impērijas pilsētās vecticībnieki legalizēja savu stāvokli, drīz parādījās jauni vecticībnieku centri. Tādi, piemēram, bija Rogožas (garīdzniecību atzīstošā, 1771) un Kristus Apskaidrošanās (bezpriesteru fedosejeviešu, 1771) draudze Maskavā (ar pēdējo draudzi Rīgas vecticībniekiem bija īpaši cieši sakari).

18. gadsimta otrajā pusē Rīgā arvien straujāk sāka attīstīties mājamatniecības, manufaktūru un rūpnieciskā ražošana. Rīgas ekonomiskajā attīstībā tolaik izšķirošā loma bija vācbaltiešu muižniecības un tirdzniecības kapitālam, bet dažās ražošanas nozarēs (ziepju vārīšanas, ādu, ķieģeļu ražošanas u. c.) liela nozīme bija krievu tirgotāju, starp tiem pirmajā vietā bija vecticībnieki, kapitālam. 1770. gadā pie Rīgas par tirgotāja vecticībnieka N. Artemjeva līdzekļiem uzcēla ādu ražošanas rūpnīcu. Bet vecticībnieka S. Djakonova ādu ražošanas rūpnīca bija lielākā Rīgā un viena no lielākajām Krievijā.

Tomēr līdz 18. gadsimta vidum Rīgas vecticībniekiem nebija draudzes dievnama. 1760. gadā Rīgas vecticībnieku dzīvē bija nozīmīgs notikums – tika iesvētīts Kristus Dzimšanas un Svētās Dievmātes Aizmigšanas dievnams. Pirmo sabiedrisko vecticībnieku dievnamu Rīgā iesvētīja Feodors Samanskis (1696?–1771) – pazīstams garīgais tēvs, kas dibinājis vairākus vecticībnieku dievnamus Kurzemē un Lietuvā. F. Samanska autoritāte bezpriesterības vecticībnieku vidē bija liela, viņu aicināja uz vecticībnieku konciliem Maskavā un Sanktpēterburgā, viņš piedalījies arī tā saucamajā Polijas koncilā (1752). F. Samanskis bija Rīgas vecticībnieku dievnama garīgais tēvs, viņš lika pamatus Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes grāmatu krātuvei, viņa laikā draudze ierīkoja arī slimnīcu.