Rīgas vecticībnieki

Arnolds Podmazovs

Latvijas vecticībnieku konfesionālās īpatnības

Latvijas vecticībnieki pārstāv vecticības bezpriesterības novirzienu, t. i., viņiem nav garīdzniecības. Latvijas vecticībnieku vairākums mūsdienās ir pomorieši. Taču sākumā Latvijas teritorijā dzīvoja arī vecticībnieki fedosejevieši (citādi sakot: bezpriesterības vecticībnieki, kuri neatzīst laulību iesvētīšanu baznīcā). Abiem šiem vecticībnieku novirzieniem nav baznīcas hierarhijas, tādēļ viņi atzīst tikai divus sakramentus – kristīšanu un grēksūdzi, kurus, saskaņā ar pareizticības kanoniem, var veikt arī lajs, taču vecticībnieku praksē tos veic garīgie tēvi [наставники].

Nosaukums „pomorieši” radies no Krievijas ziemeļu nosacītā apzīmējuma – Pomorje (teritorija no Ziemeļurāliem līdz Baltās jūras un Karas jūras krastiem), kur vēl pirms Pareizticīgās Baznīcas šķelšanās izveidojās prakse veikt kristīšanas un grēksūdzes sakramentus bez garīdzniekiem, „pēc nepieciešamības”, jo trūka garīdznieku. Tā izveidojās reglaments (sistematizēti noteikumi) dievkalpojumu noturēšanai bez garīdzniekiem – tas atbilda pareizticības kanoniskajiem noteikumiem. Tādēļ vecticībniekus (neatkarīgi no viņu dzīvesvietas), kuri bija noraidījuši garīdznieku kārtu un atzinuši pomoriešu dievkalpojumu kārtību, sāka dēvēt par Pomoras novirziena vecticībniekiem.

Nosaukums „fedosejevieši” radies no vecticībnieku novirziena dibinātāja Feodosija Vasiļjeva (17. gadsimta sešdesmitie gadi – 1711) vārda. Vecticībnieki fedosejevieši, atšķirībā no pomoriešiem, kuru draudzēs ir speciāla laulības svētīšanas ceremonija, ko veic garīgais tēvs, neatzīst laulību iesvētīšanu baznīcā un viņiem nav kopīgas lūgšanas „par augstāko varu”. Fedosejeviešu praksē saglabājies stingrs aizliegums piedalīties kopīgā lūgšanā un azaidā ar citticībniekiem.

Bezpriesterības vecticībnieku draudzēs nav oficiālas baznīcas hierarhijas, viņiem ir garīgie vadītāji – garīgie tēvi, kuri vada dievkalpojumus, veic svētkalpojumus un kuriem ir autoritāte reliģiski tikumiskās dzīves jautājumos. Lai arī garīgais tēvs ir lajs, viņš saņem svētību no sava garīgā tēva kalpošanai draudzē dažu citu garīgo tēvu un ticīgo klātbūtnē. Pomoriešu garīgo tēvu pienākumus galīgi noteica laulību atzīstošo kristiešu pomoriešu Viskrievijas koncilu pieņemtais nolikumu krājums (1909. un 1912. gadā).

Bezpriesterības vecticībnieku novirziens radās drīz pēc šķelšanās – pirmsreformas laika pareizticības pēcteču daļas radikāli eshatoloģisko uzskatu ietekmē. Priekšstati par to, ka ir pienācis „pēdējais laiks”, ir iestājusies „antikrista valstība”, kļuva par galveno pamatojumu, lai atteiktos no garīdzniecības institūta – kā zaudējušu Dieva svētību un apustulisko pēctecību. Mūsdienās Pomoras novirziena vecticībnieki uzsver, ka garīdzniecības institūta neesamība nenoraida, nenoliedz pašu baznīcas hierarhijas un baznīcas vienotības principu, bet tās ir vēsturiski izveidojušās situācijas sekas.

Pomoriešu un fedosejeviešu reliģiskās tradīcijas ietekmēja Latvijas, to skaitā arī Rīgas, vecticības vēsturisko likteni. 19. gadsimtā Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes locekļi pakāpeniski pārgāja no fedosejeviešu novirziena pomoriešu novirzienā. „Rīgas fedosejevieši”, līdzīgi pomoriešiem, atzina laulības slēgšanas svētīšanu baznīcā, taču saglabāja dažas Maskavas fedosejeviešu draudzes dievkalpojuma īpatnības. Pašlaik Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudze, tāpat kā otrā – Rīgas Dieva Parādīšanās Pomoras vecticībnieku draudze – kanoniski iekļaujas Latvijas Vecticībnieku Pomoras Baznīcas (LVPB) sastāvā, kuru vada vēlēti orgāni – Centrālā Padome un Garīgā Komisija (darbojas kopš 1989. gada). LVPB darbību regulē Statūti. LVPB tiesiskais statuss ir apstiprināts Latvijas Vecticībnieku Pomoras Baznīcas likumā (pieņemts 2007. gada 20. jūnijā, stājies spēkā 2008. gada 1. maijā).

Pomoras novirziena vecticība ir saglabājusi visus pirmsreformas laika Krievu Pareizticīgās Baznīcas dogmātus un ritus, kurus izdevies saglabāt garīdzniecības neesamības piespiedu apstākļos. Ticības pamatā ir Svētie raksti (Vecās un Jaunās derības kanoniskās grāmatas) un Svētais mantojums (Svēto apustuļu raksti, Svēto Vispasaules un vietējo koncilu lēmumi, Baznīcas Svēto tēvu mācība). Savā praksē Pomoras vecticībnieki ievēro Nomokanona kanoniskos noteikumus, Krievu Pareizticīgās Baznīcas vietējo koncilu lēmumus, kas bija pieņemti pirms baznīcas reformas 17. gadsimtā, laulību svētīšanu baznīcā atzīstošo kristiešu pomoriešu Viskrievijas koncilu lēmumus.

Vecticības pozīciju pamatojums visizteiktāk izklāstīts apjomīgā darbā „Pomoriešu atbildes” [«Поморские ответы»] (1723) viena no Vigas apmetnes dibinātāja Andreja Deņisova (1674–1730) redakcijā. Šis darbs bija atbildes uz Svētās valdošās sinodes jautājumiem. Šajā apoloģētiskajā sacerējumā, ko uzrakstījuši Vigas klostera – viena no autoritatīvākajiem bezpriesterības vecticības centriem – vecticībnieki, sniegts izsmeļošs pamatojums par domstarpībām starp vecticībniekiem un oficiālo baznīcu, kā arī izskaidrota pomoriešu dievkalpojumu prakse. „Pomoriešu atbildes” augstu novērtējuši visu novirzienu vecticībnieki, tās ir sastopamas rokrakstos, grāmatās, glabājas arī Rīgas vecticībnieku ģimenes bibliotēkās. „Pomoriešu atbildes” ir izcils sava laika literatūras piemineklis, kas ietver Krievijā vienu no pirmajiem mēģinājumiem paleogrāfiski analizēt rakstu avotus.