Rīgas vecticībnieki

Arnolds Podmazovs

Rīgas vecticībnieki uz 19. un 20. gadsimta sliekšņa

Cara Nikolaja I valdīšanas beigu posmā arvien vairāk iezīmējās izpratne par pārmaiņu nepieciešamību valdības ārpolitikā un iekšpolitikā. Aleksandra II (1818–1881, imperators 1855–1881) valdīšanas laikā beidzot atcēla dzimtbūšanu, sākās reformu laiks. Šajos apstākļos vara pakāpeniski kļuva pielaidīgāka arī attieksmē pret vecticībniekiem. Vēl joprojām bija spēkā likumdošana, kas ierobežoja vecticībnieku tiesības, taču represiju vilnis pavājinājās.

1873. gadā, iespējams, ne bez rakstnieka N. Ļeskova starpniecības, kurš kā Tautas izglītības ministrijas ierēdnis apkopoja vispusīgas ziņas par Rīgas vecticībnieku nabadzīgo stāvokli, ar Vidzemes guberņas pārvaldes aizgādnību oficiāli atvēra vecticībnieku Grebenščikova skolu. Faktiski skola darbojās par draudzes locekļu G. Lomonosova, Z. Beļajeva, I. Tuzova, M. Sokolova līdzekļiem. Skolā mācījās 127 bērni, 88 no viņiem nemaksāja par mācībām. Kopš 1895. gada skola darbojās nespējnieku patversmes paspārnē. Tajā skolēnu skaits divkāršojās: 1898. gadā vecticībnieku skolā mācījās 210 skolēnu – 117 zēnu un 93 meitenes. Trijos mācību gados bērni apguva ticības mācību, dievkalpojumu dziedāšanu un lasīšanu, kā arī „laicīgās” zinības – rakstīšanu, aritmētiku, vēsturi un ģeogrāfiju.

1874. gadā iznāca likums par vecticībnieku laulībām, tas atzina laulību noformēšanu vecticībnieku lūgšanu namos. 1883. gadā izdots cits likums, kas ļāva vecticībniekiem legāli noturēt dievkalpojumus, izveidot jaunas draudzes, atvērt Nikolaja I valdīšanas laikā slēgtos lūgšanu namus. Taču atsevišķi šī likuma panti bija izteikti neskaidri, kas ļāva laicīgajai administrācijai traktēt tos patvaļīgi. Jebkura jautājuma risināšanai, piemēram, draudzes dibināšana vai lūgšanu nama „atzīmogošana”, vajadzēja iziet ilgas saskaņošanas ceļu dažādās valsts instancēs (arī vietējā Garīgajā konsistorijā un Svētajā Sinodē), saskaņošana vilkās gadiem ilgi un daudzos gadījumos beidzās bez pozitīva risinājuma.

Vecticībnieku tiesiskais stāvoklis būtiski mainījās pēc cara Nikolaja II (1868–1918, imperators 1894–1917) 1905. gada 17. aprīļa ukaza par iecietības pamatu nostiprināšanu ticības lietās. 1906. gada oktobrī ukazs vēl vairāk paplašināja un konkretizēja vecticībnieku tiesības: viņi drīkstēja veidot draudzes, kurām bija juridiskās personas tiesības, viņi drīkstēja celt dievnamus, atvērt pamatskolas, kurās ticības mācību mācīja pēc vecticībnieku kanona, garīgos tēvus pielīdzināja tiesībās citu konfesiju baznīcas kalpotājiem. Tādējādi vecticība kopumā tika pielīdzināta tiesībās citām konfesijām.

Visiem Krievijas impērijas bezpriesterības vecticībniekiem par nozīmīgu vēsturisku notikumu kļuva 1909. gadā Maskavā sasauktais Pirmais Viskrievijas vecticībnieku pomoriešu koncils. Pirmoreiz vairāk nekā divsimtgadu savas pastāvēšanas vēsturē, dzīvojot izkliedētībā, vecticībnieki varēja publiski apspriest savas iekšējās problēmas, kas bija radušās, trūkstot vienotai garīgās pārvaldes struktūrai, kā arī pastāvot reģionālai specifikai vecticības attīstībā. Rīgas vecticībnieki aktīvi piedalījās koncila sagatavošanā. Koncilā referēja A. Volovičs, Rīgas Grebenščikova skolas skolotājs, ticības mācības skolotājs un garīgais tēvs I. Vakoņja – nākamais Grebenščikova draudzes priekšsēdētājs (1951–1956). Koncilā tika mēģināts centralizēt baznīcas iekārtu, ievēlot Viskrievijas Koncilu un kongresu padomi, Garīgo komisiju un Skolu komisiju. Par Skolu komisijas locekļiem ievēlēja I. Vakoņju un A. Voloviču, bet rīdzinieku D. Petriņinu ievēlēja Garīgajā komisijā. A. Volovičs aktīvi piedalījās izglītības jautājumiem veltītajā Viskrievijas Pomoriešu kongresā, kas notika 1911. gadā Dvinskā (Daugavpilī). Šajā kongresā apsprieda jautājumus, kā sagatavot vecticībnieku ticības mācības skolotājus un izstrādāt mācību programmas vecticībnieku ticības mācībā.

Vecticībnieku organizatorisku saliedētību un daudzpusīgās darbības sakārtotību veicināja 1908. gada decembrī pieņemtais Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes nolikums, kas reglamentēja draudzes dzīves visas puses, izteica draudzes darbības mērķus un līdzekļus to sasniegšanai. Nolikumu izdeva atsevišķā brošūrā un tas kļuva par paraugu citu draudžu darbībai Latvijā.

Rīgas Grebenščikova draudze veica plašu labdarību. Aktīvi darbojās 1900. gadā Grebenščikova draudzē dibinātā „Nabadzīgo bērnu audzināšanas biedrība”. No pārskata redzams, ka 1912. gadā biedrībā audzināšanā bija 24 zēni un 27 meitenes. Biedrības uzturēšanai ziedotāju sarakstā bija ap 50 sabiedrībā zināmi un daži anonīmi cilvēki. Visiespaidīgākie ziedotāji bija tirgotāji K. Makarovs, I. Laškovs, M. Laškovs, S. Tuzovs, A. Trifonovs, P. Volkovs, S. Dolgovs, N. Volkovs u.c.

Plaši pazīstama ar savu labdarību bija vecticībnieku Kuzņecovu ģimene – tai piederēja 1841. gadā dibinātā Rīgas porcelāna un fajansa fabrika. Par Kuzņecovu līdzekļiem uzcēla skolu fabrikas strādnieku bērniem (arhitekts R. Šmēlings, Slāvu ielā 2), ierīkoja publisko bibliotēku. Kuzņecovu ģimene regulāri ziedoja naudu vecticībnieku kopienas attīstībai.

Pirmajā desmitgadē pēc 1905. gada manifesta, kas garantēja vecticībniekiem likumīgas pilsoņtiesības, vecticībnieki pauda lielu garīgo un sociālo aktivitāti. 1913. gada februārī Sarkandaugavas, Mīlgrāvja un Mežaparka iedzīvotāji vērsās Vidzemes guberņas valdē ar lūgumu reģistrēt Rīgā vēl vienu vecticībnieku draudzi. Lūgumu apmierināja un reģistrā tika ierakstīta Rīgas Sarkandaugavas, Mīlgrāvja un Mežaparka bezpriesterības vecticībnieku draudze. Par jaunās draudzes padomes pirmo priekšsēdētāju ievēlēja M. Ņikitinu, par padomes locekli – I. Fominu, N. Avdzionovu, S. Stepanovu, T. Bogdanovu.

Vecticībnieku legalizācija veicināja Rīgas vecticībnieku vispusīgu sabiedrisko darbību. Tolaik Rīgā aktīvi darbojās vecticībnieku sabiedriskās organizācijas. Īpaši nozīmīga bija 1908. gadā dibinātā „Rīgas Vecticībnieku savstarpējās palīdzības un izglītības biedrība”, kuru 1920. gados pārdēvēja par „Latvijas Vecticībnieku biedrību”; tās dibinātājs un priekšsēdētājs bija F. Pavlovs, pēc tam līdz 1915. gadam – J. Pospelovs. Biedrība izvirzīja par savu uzdevumu apvienot visu novirzienu vecticībniekus, balstoties savstarpējās palīdzības, labdarības, kultūras un izglītojošā darbībā. Tā bija pirmā šāda veida vecticībnieku organizācija Krievijas impērijā. Biedrības izvirzītās idejas drīz vien rada atsaucību vecticībniekos: 1911. gadā biedrībā bija 580 biedri, viņu vairākums pārstāvēja bezpriesterības vecticību. Biedrība veica arī izdevniecības darbību: 1911. gadā tika izdots „Vecticībnieku kalendārs 1911.–1912. gadam”; tā 128 lappusēs bija publicētas ziņas par Krievijas vecticības vēsturi un vecticībnieku stāvokli mūsdienās, kā arī bija lasāma laicīga rakstura praktiskas nozīmes informācija. Biedrība izdeva arī ilustrētu žurnālu „Staraja Rus” [«Старая Русь»] („Senā Krievzeme”) (1911.–1912. gadā iznāca 17 numuri, žurnāla redaktors bija J. Pospelovs), tas kļuva par vienu no pirmajiem vecticībnieku almanahiem, kuru mērķis bija informēt lasītājus par vecticības vēsturi un aktuāliem notikumiem vecticībnieku dzīvē. Biedrība aicināja zinātnes un kultūras darbiniekus lasīt lekcijas par dažādām tēmām, izveidoja savu bibliotēku. Biedrības darbību pārtrauca Pirmais pasaules karš.