Rīgas vecticībnieki

Arnolds Podmazovs

Rīgas vecticībnieku sabiedriskās organizācijas

Daudzas vecticībnieku sabiedriskās organizācijas radās vecticībnieku aktivitātes kāpinājuma laikā – pēc Krievijas cara 1905. gada 17. aprīļa ukaza, kas vecticībniekus pielīdzināja tiesībās citām konfesijām. Ieguvuši iespēju leģitimēt savu stāvokli, Latvijas vecticībnieki ne tikai reģistrēja savas draudzes, kurām bija lūgšanu nami, bet arī dibināja sabiedriskas organizācijas, kuru galvenais uzdevums bija labdarība un izglītojoša darbība. Sabiedriskās organizācijas radās visās pilsētās, kurās bija liels vecticībnieku skaits, vispirms tas notika Rīgā un Dvinskā (Daugavpilī).

Latvijas Vecticībnieku biedrība dibināta 1908. gadā kā Rīgas Vecticībnieku savstarpējās palīdzības, labdarības un izglītošanas biedrība (darbojās 1908.–1915. gadā, 1923.–1940. gadā, kopš 1994. gada – līdz šim laikam). Sākumā biedrības darbības galvenais virziens bija labdarība un materiālā palīdzība apvienības biedriem viņu ģimenes locekļu nāves gadījumā. Taču biedrība veica arī plašu izglītojošu darbību: tika iekārtota bibliotēka, regulāri notika lekcijas par reliģiski tikumiskām tēmām. Biedrības vēsturē nozīmīgas pēdas ir atstājis viens no tās dibinātājiem un pirmais priekšsēdētājs Feodors Pavlovs (1872–1933) – Tautas Padomes deputāts un Latvijas Republikas Satversmes sapulces deputāts.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas biedrība turpināja veikt izglītojošu, kā arī pētniecisku un izdevniecības darbību. Tās mērķis bija saglabāt Latvijas vecticības, kā arī visas senpareizticības garīgās vērtības. Biedrība sadarbojas ar zinātniskās pētniecības institūtiem, organizē konferences un seminārus, izdod zinātnisku rakstu krājumus («Русские в Латвии» (1997, 2002), «Староверие Латвии» (2005) u. c.), kopš 1999. gada – arī žurnālu „Pomorskij Vestņik” [„Поморский вестник”] („Pomoras Vēstis”). Biedrībai ir plaši zinātniskie kontakti – ar Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Krievijas, Polijas, Baltkrievijas, Vācijas, Francijas un ASV zinātniekiem. Daudzi ārzemju zinātnieki ir bieži viesi biedrībā un tās organizētajos pasākumos.

Biedrības locekļi ir arī Latvijas Republikas Saeimas deputāts Ivans Klementjevs un Rīgas Domes deputāts Ivans Ivanovs. Illarions Ivanovs un Jeļena Matjakubova ir uzaicināti līdzdarboties Latvijas Republikas Prezidenta Konsultatīvajā padomē nacionālo minoritāšu jautājumos. Kopš 1994. gada Latvijas Vecticībnieku biedrības valdes priekšsēdētājs ir Illarions Ivanovs.

1999. gadā bija reģistrēta Ivana Zavoloko Vecticībnieku biedrība. Biedrības dibināšanas iniciatoru grupā bija „Senatnes cienītāju pulciņa” (darbojās I. Zavoloko vadībā 1927.–1940. gadā) un vecticībnieku kora „Grezn” [„Гpезн”] dalībnieki. Galvenie biedrības darbības virzieni ir vecticības kultūras, vēstures un garīgā mantojuma popularizēšana, kā arī paša I. Zavoloko kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana un izpēte. 2005. un 2007. gadā biedrība organizēja starptautiskās konferences „Zavoloko lasījumi”, tajās uzstājās zinātnieki un vecticības darbinieki no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Krievijas un Japānas. Pirmās starptautiskās konferences materiāli apkopoti 2006. gadā izdotajā krājumā „Starptautiskie Zavoloko lasījumi” [Международные Заволокинские чтения], sagatavots otrais analoģisks krājums. Kopš 2002. gada biedrība izdod laikrakstu „Meč duhovnij” [„Меч духовный”] („Garīgais Zobens”), izdod arī cita veida literatūru (piemēram, „Cтранник, идущий в гору”. I. Zavoloko rakstu krājums (2004) u. c.); biedrībai ir arī sava interneta mājaslapa (www.starover-pomorec.lv), biedrība piedalās kopīgos projektos ar citām sabiedriskajām organizācijām Latvijā un citās zemēs. Biedrība sadarbojas ar Baltijas Starptautisko akadēmiju, kurai 2005. gadā biedrība uzdāvināja I. Zavoloko veltīto fotoizstādi. Kopš 2002. gada biedrības priekšsēdētājs ir Pjotrs Aleksejevs.

I. Zavoloko Vecticībnieku biedrības paspārnē darbojas vecticībnieku koris „Grezn” (dibināts 1993. gadā, vadītāja Marija Selušinska), kas turpina zīmju dziedāšanas tradīciju. Koris bieži uzstājas koncertos Rīgā, visā Latvijā, kā arī pēc vecticībnieku ielūgumiem sniedz koncertus Igaunijā, Polijā un Baltkrievijā. Kora repertuārā ir gan dievkalpojumu dziedājumi, gan arī garīgā dzeja – mājas apstākļos dziedātu reliģisko tautas dziesmu īpašs žanrs. Garīgā dzeja kā īpaša krievu rakstniecības forma radās viduslaiku Krievijā, vēlāk plaši izplatījās un attīstījās vecticībnieku vidē. Līdz 20. gadsimta sākumam vecticībnieku vidē garīgā dzeja pastāvēja praktiski tikai mutvārdu tradīcijas veidā. Viens no pirmajiem garīgās dzejas vācējiem un sistematizētājiem Latvijā bija I. Zavoloko. 20. gadsimta trīsdesmitajos gados viņš izdeva divus Latvijas vecticībnieku garīgās dzejas krājumus. 2006. gadā I. Zavoloko biedrība laida klajā atkārtotus šo krājumu izdevumus.

Vecticībnieku biedrības mūsdienās savā darbībā izmanto 1920.–1930. gados vecticībnieku gūto sabiedriskās, kultūras un izglītošanas darbības pieredzi. Pēdējos desmit gados vecticībnieku jaunajā paaudzē, kā arī sabiedrībā kopumā vērojama liela interese par vecticības fenomenu. Liela loma šeit ir vecticībnieku biedrībām, kas ir atklātas konstruktīvam dialogam ar visiem, kuriem ir tuva krievu kultūra un vēsture.