Rīgas vecticībnieki

Arnolds Podmazovs

Rīgas vecticībnieki padomju periodā (1940–1941 un 1944–1991))

20. gadsimta četrdesmitie gadi iezīmēja kārtējās radikālās pārmaiņas Latvijas vecticībnieku vēsturē. 1940. gada jūnijā Latvijas Republikā ienāca Sarkanās armijas daļas, kopš 1940. gada augusta Latvijā stājās spēkā padomju likumdošana, to skaitā arī likumi par reliģiskajiem kultiem. 1940. gada 29. jūlijā Latvijas padomju valdība pieņēma Likumu par zemi, saskaņā ar to turīgajiem zemniekiem, citiem zemes īpašniekiem (to skaitā arī reliģiskajām draudzēm) atstāja zemi ne vairāk par 30 hektāriem, visa pārējā viņu zeme pārgāja valsts īpašumā, t. i., tika nacionalizēta. Kopā ar zemi nacionalizēja arī ēkas, mantu, inventāru.

Jaunā likumdošana paredzēja, ka draudzēm nav tiesību nodarboties ar labdarību, uzturēt skolas, slimnīcas, tipogrāfijas. Likvidēja visas Rīgas vecticībnieku sabiedriskās organizācijas. Tika aizliegta jebkāda reliģiskā izglītība, baznīcas kalpotāju sagatavošana, svētdienas skolas u.c. Reliģijas propaganda ārpus dievnama nebija atļauta, bet visas draudžu funkcijas aprobežojās ar dievkalpojumu organizēšanu dievnamos.

1940.–1941. gada represijas skāra arī vecticībniekus. Daudzus ievērojamos vecticības darbiniekus arestēja, sodīja, izsūtīja uz soda nometnēm. Plaši pazīstamo vecticības darbinieku M. Kaļistratovu arestēja un 1941. gada jūnijā nošāva. Nometnē gāja bojā Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes padomes priekšsēdētājs (1924–1940) V. Kudrjačovs. 18 gadus apcietinājumā un izsūtījumā bija I. Zavoloko. Šo traģēdiju sarakstu varētu turpināt...

1944. gadā, atjaunojot Latvijā padomju varu, tika atjaunota arī ateistiskā kārtība. Par spīti ticības brīvības ierobežojumiem, varas iestāžu stingrai kontrolei, mēģinājumiem diskreditēt Baznīcas autoritāti, bezpriesterības vecticībnieki turpināja saglabāt uzticību savām tradīcijām. Pēc kara Latvijā darbojās neoficiālie vecticības garīgie centri, viens no tādiem centriem tradicionāli bija Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudze. Tā noturēja ne tikai dievkalpojumus (pat Staļina režīma un „Hruščova vajāšanu” gados tie notika tradicionāli katru dienu), uzturēja regulārus sakarus ar citām draudzēm, bet arī izdeva Vecticībnieku Baznīcas kalendāru. Pirmais kalendāra pēckara numurs iznāca 1949. gadā, nākamais numurs – 1954. gadā. Kopš tā laika Latvijā vecticībnieku kalendāru izdeva nepārtraukti padomju varas gados.

Kalendārs bija ikgadējs apjomīgs izdevums, iespiests labā poligrāfiskā līmenī, tajā publicēti baznīcas dievkalpojumu reglaments, baznīcas svētku, gavēņu saraksti, dažādi raksti, visvairāk par vecticības vēsturi, vēstījumi par atsevišķu draudžu dzīvi, dažāda cita informācija. Kalendāriem bija laba mākslinieciskā apdare, tajos publicēja daudz fotogrāfiju. Kopš 1954. gada līdz pašai savai nāvei kalendāru redaktors un autors bija Lavrentijs Mihailovs (1913–1985), no 1956. gada viņš bija arī Rīgas Grebenščikova draudzes priekšsēdētājs.

Pēc atgriešanās no izsūtījuma I. Zavoloko kļuva par vecticībnieku kalendāra pastāvīgu autoru un līdzstrādnieku. Viņš ir publicējis daudzus rakstus par vecticības vēsturi, par vecticībnieku dzīvē ievērojamu notikumu atceres gadadienām. Grebenščikova draudzes izdotais kalendārs visu padomju varas laiku bija nozīmīgs vecticībniekus apvienojošs faktors visā Padomju Savienībā, bet pēc sava satura, runājot slāvista un Latvijas vecticības pētnieka B. Infantjeva vārdiem, vecticībnieku kalendārs ir „īsta vecticības enciklopēdija”. Pēc L. Mihailova aiziešanas no dzīves par kalendāra redaktoru (līdz 2002. gadam) kļuva I. Miroļubovs.

Rīgas Grebenščikova draudzes dzīvē ievērojams notikums bija piedalīšanās pēc kara pirmajā Pomoras vecticībnieku kongresā (1966, Viļņā), to bija sasaukusi Lietuvas Augstākā Vecticībnieku padome. Grebenščikova draudzes pārstāvji piedalījās arī 1974. gada kongresā un Krievzemes kristīšanas tūkstošgadei veltītajā koncilā 1988. gadā (abi notika Viļņā). Tas faktiski bija pirmais Pomoras vecticībnieku koncils, kas apvienoja visās Padomju Savienības republikās dzīvojošos vecticībniekus. Koncila darbības gaitā izveidoja vairākas komisijas, kuru sastāvā iekļāva arī Grebenščikova draudzes pārstāvjus – garīgos tēvus I. Miroļubovu un A. Žilko.

1989. gada februārī Rīgā notika Latvijas Vecticībnieku kongress, kurā izveidoja Latvijas Vecticībnieku Pomoras Baznīcas Centrālo padomi. Padomes paspārnē darbojās virkne komisiju – garīgās kultūras, izglītības, izdevējdarbības un revīzijas komisija. Par padomes priekšsēdētāju ievēlēja Grebenščikova draudzes garīgo tēvu I. Miroļubovu.

Pēc Latvijas Vecticībnieku kongresa lēmuma Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes paspārnē 1989. gada oktobrī atvēra divgadīgu Garīgo skolu. Līdzās vietējiem vecticībniekiem skolā mācījās arī klausītāji no Baltkrievijas, no Maskavas un Ļeņingradas. Grebenščikova draudzē lielu vērību pievērsa garīgajai izglītībai un kultūras jautājumiem, draudzes paspārnē izveidoja „Senkrievu kultūras cienītāju biedrību”, atvēra bibliotēku.

20. gadsimta astoņdesmito gadu beigās Rīgas vecticībnieki atkal atradās vecticības dzīvē nozīmīgu notikumu centrā. Ar Grebenščikova draudzes līdzdalību izdevās ielikt reliģiskās izglītības, grāmatu izdošanas, vecticībnieku draudžu darbības koordinācijas organizatoriskos pamatus, iesaistīt ar iniciatīvu apveltītos ticīgos darbā vecticības labā.