Rīgas vecticībnieki

Arnolds Podmazovs

Vecticībnieku dievnams un dievkalpojums

Vajāšanas apstākļos līdz pat 20. gadsimta sākumam vecticībniekiem ne vienmēr bija iespējams celt dievnamus tajās vietās, kur viņi bija ieceļojuši. Dievkalpojumi bieži notika ticīgo mājās. Vecticībnieku lūgšanu telpas mājas apstākļos bija visai parasta parādība ne tikai laukos, bet arī pilsētās.

Bezpriesterības vecticībnieku lūgšanu nami savā būtībā pilda kapelas funkcijas (nav speciālas vietas altārim). Dievnama austrumu daļā, tāpat kā tradicionālajā pareizticīgo baznīcā, ir svētbilžu siena (ikonostass) [иконостас; grieķiski – είκονοστάσίον], kur noteiktā kārtībā, bieži vien vairākās rindās novietotas dažādu sižetu (hristoloģisko, Marijas, svētku u. c. sižetu) ikonas. Svētbilžu sienas priekšā ir paaugstinājums [солея], uz kura pa labi un pa kreisi izvietoti klirosi, kur novietojas klērs, kas piedalās dievkalpojuma norisē. Šis paaugstinājums ir lūgšanu nama centrālā vieta – tur atrodas Krusts un Evaņģēlijs. Vecticībnieku pomoriešu dievkalpojumu ikdienas norise atbilst pareizticības kanoniem, izņemot liturģiju un dažas citas garīdznieka pienākumos ietilpstošās dievkalpojuma daļas.

Dievkalpojumu vada garīgais tēvs, viņš arī lasa Evaņģēliju, kvēpina vīraku un seko dievkalpojuma norises kārtībai. Vīraka kvēpināšanas rituālā bezpriesterības vecticībnieki izmanto senas formas vīraka kvēpināmo trauku – kaceju, kas pārņemts no kristietības Austrumos un bija izplatīts Krievzemē līdz 17. gadsimtam. Šim metāla kvēpināmajam traukam ir sīpolveidīga kupola forma, virs tā ir astoņgalu krusts un traukam ir saliekams koka rokturis. Kaceju izmanto vīraka kvēpināšanai dievkalpojumā gan mājās, gan dievnamā.

Fedosejeviešu lūgšanu namos tradicionāli bija pieņemts, ka kopīgā lūgšanā vīrieši un sievietes lūdzas atsevišķi, t. i., katrs „savā” lūgšanu nama pusē, tādēļ dievnama iekšpusē bieži ir starpsiena, uz kuras vēlāk novietoja ikonas kā, piemēram, tas ir Rīgas Grebenščikova draudzes Svētās Dievmātes Aizmigšanas dievnamā. Šajā dievnamā ir divas priekštelpas – „vīriešu” (pa labi) un „sieviešu” (pa kreisi). Pašlaik parasti izmanto tikai vienu („vīriešu”) priekštelpu, taču Svētās Dievmātes Aizmigšanas svētkos krusta gājiens notiek arī caur otro priekštelpu.

Pirms un pēc dievkalpojuma, kā arī noteiktās tā norises vietās notiek paklanīšanās. Vecticības lūgšanu praksē, līdzīgi kā viduslaiku Krievzemē, izšķir divu veidu paklanīšanos: vidējo – līdz jostas vietai – un lielo – paklanīšanos līdz zemei. Paklanoties līdz zemei, gan dievnamos, gan arī lūgšanu laikā mājās izmanto speciālu kvadrātveida lūgšanu paklājiņu [подручник], kas ir šūts no materiāla atgriezumiem. Šāda paklājiņa galvenā nozīme ir – lai lūgšanu laikā rokas paliktu tīras.

Interesants priekšmets vecticībnieku lūgšanu ikdienā ir lūgšanu krelles. Tās ir jebkura novirziena vecticībniekiem. Lūgšanu krelles (krievu val. – лестовка, no senkrievu vārda „лествица” – kāpnes) – ir lūgšanu kreļļu paveids, kas krievu pareizticīgo ikdienā ienācis no Bizantijas. Lūgšanu krelles ir pīta vai cilpveidā aplī sašūta ādas vai auduma lenta, kurā ir 102 „pakāpieni”. „Pakāpieni” ir sadalīti skaitliski nevienādās grupās, lai parocīgi varētu noteikt lūgšanu un paklanīšanās skaitu. Lūgšanu kreļļu aplis simboliski nozīmē nepārtrauktu lūgšanu, tā ir garīgās pacelšanās zīme no Zemes Debesīs. Lūgšanu krelles ir nepieciešams piederums ikvienam ticīgajam, veicot lūgšanu mājās vai dievnamā, un obligāts garīgā tēva ģērba piederums.

Vecticībnieku dievnamos dievkalpojumu laikā aizdedzina vaska sveces, tām ir īpaša nozīme dievlūdzējiem. Svece, kurai obligāti jābūt lietai no tīra vaska, simbolizē Kungam ziedotu tīru upuri. No uguns kūstošā svece simbolizē ticīgu dvēseli, kuru atvieglo, remdē lūgšanas svētība.

Saskaņā ar Austrumu kristietības tradīciju vecticībnieku dievkalpojumā notiek dziedāšana bez mūzikas instrumentu pavadījuma; dziedāšanai dievkalpojumos ir ļoti liela nozīme. Tāpat kā ikonu glezniecībai, lūgšanu tekstam un dievkalpojumu kārtībai arī dziedāšanai jāatklāj senpareizticības garīgais skaistums.

Zīmju dziedāšana [знаменный распев] ir senākais dziedāšanas veids krievu pareizticīgo dievkalpojumos. Savu nosaukumu tas ieguvis no melodijas pieraksta veida, ko lieto rokraksta tradīcijā, – tie ir kāši vai speciālas zīmes [знамена], t. i., nosacītu rakstveida apzīmējumu sistēma. Zīmju dziedāšana notiek vai nu unisonā (vienbalsīgi) vai antifonā (dzied pamīšus divi kori). Savos pirmsākumos zīmju dziedāšana bija aizgūta no Bizantijas Krievzemes kristīšanas laikā. Vecticībā zīmju dziedāšana ir saglabājusies kā dievkalpojumu dziedāšanas pamats. Pēc baznīcas reformas ieviesto daudzbalsīgo dziedāšanu „pēc Rietumu manieres” vecticībnieki nepieņēma.

Zīmju dziedāšana pastāv divos veidos: rakstveidā fiksēta dziedāšanas versija un „mutiska” dziedāšanas tradīcija (dziedāšana „pēc līdzības”, pēc cita balss, pēc dzirdētas melodijas). Nošu kodeksi ir īpašs rokraksta grāmatu tips, kuras lieto dievnamā dievkalpojuma laikā. Zīmju raksta lasīšanu arī mūsdienās apgūst tiešā, nepastarpinātā saskarsmē ar šīs dziedāšanas tradīcijas glabātājiem, jo šis pieraksta veids nefiksē melodijas skaņas augstumu, bet gan paredz, ka dziedātāja pieredzē ir uzkrāts noteikts muzikālo „formulu” skaits.

Vecticībnieki baznīcas svētku noteikšanai izmanto Jūlija kalendāru (ko dēvē par „veco stilu”). Vecticībnieku izdevumos atspoguļota arī vecā gadu skaitīšana, kurā gadi tiek skaitīti no pasaules radīšanas. Gadu no pasaules radīšanas aprēķina, skaitlim no Kristus dzimšanas pieskaitot skaitli 5508. Krievijā seno gadu skaitīšanu lietoja līdz 18. gadsimtam. Pēc Pētera I ukaza 7208. gada 1. janvāri uzskatīja par Jauno gadu, t. i., par 1700. gadu kopš Kristus dzimšanas.