Rīgas vecticībnieki

Arnolds Podmazovs

Rīgas vecticības uzplaukums un posts 19. gadsimtā

1812. gada kara laikā, klīstot ziņām (kā vēlāk izrādījās – maldīgām) par Napoleona armijas tuvošanos, nodedzināja Rīgas priekšpilsētas. Ugunsgrēkā nodega arī vecticībnieku lūgšanu nams. 1814. gadā Rīgas vecticībnieki uzcēla jaunu – ķieģeļu ēku, lielāku un varenāku, kurai, pēc augsta cara ierēdņa vārdiem, bija „cēla zāle, ko rotāja lieliska svētbilžu siena, ar varenu kroņlukturi, koriem un visai labiem baznīcas piederumiem”. Dokumentos un arī sadzīvē šis lūgšanu nams ieguva nosaukumu „Lielais mūra nams” [Большая каменная].

Maskavas priekšpilsētā (tagad Latgales priekšpilsēta) bija vēl viens – tā saucamais Puškova lūgšanu nams (nosaukts tā dibinātāja tirgotāja Puškova vārdā). 1812. gadā tas nodega, bet 1814. gadā to uzcēla no jauna (pašlaik tajā vietā – Maskavas ielā 170 – atrodas pareizticīgo Svētā erceņģeļa Mihaila dievnams). 1809. gadā Pēterburgas priekšpilsētā otrās ģildes tirgotāja K. Paņina mājā ierīkoja trešo lūgšanu namu, arī tas cieta 1812. gada ugunsgrēkā, bet pēc tam to uzcēla no jauna.

„Lielā mūra” lūgšanu nama paspārnē darbojās nespējnieku patversme, kurā 1829. gadā, kā liecina pārskats, dzīvoja 244 nespējnieki, slimnīcā tajā gadā ārstējās stacionārā 73 sirdzēji, bāreņu nodaļā bija radis pajumti 71 bērns. 19. gadsimta divdesmitajos gados Rīgā darbojās arī citas nespējnieku patversmes – pēc ierēdņu pārskatiem to bija vismaz četras. Šeit pastāvēja arī skola, kurā 19. gadsimta divdesmito gadu beigās mācījās 110 zēnu un meiteņu, 75 no tiem dzīvoja patversmē, bet trūcīgo vecāku bērniem par mācībām nebija jāmaksā. 19. gadsimta sākumā lūgšanu namā bija arī dažādas darbnīcas – ikonu gleznošanas, sveču izgatavošanas, apģērbu šūšanas u. c. darbnīcas. Pieredzējuši pārrakstītāji pārrakstīja garīgās grāmatas.

1806. gadā tirgotājs K. Hļebņikovs nopirka Grīzenberga muižu, vēlāk tā pārgāja vecticībnieku biedrības īpašumā un deva tai zināmus ienākumus.

Rīgas vecticībnieku plašajai saimniecībai bija nepieciešama prasmīga un precīza pārvaldīšana. Šai nolūkā 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā izstrādāja „Statūtus” („Noteikumus”, līdz mūsu dienām saglabājušies tikai fragmenti). Nākamie pēc izstrādāšanas laika bija 1812. gadā Maskavas fedosejeviešu Kristus Apskaidrošanās draudzes pieņemtie „Panti par baznīcas uzbūvi” [«Cтатьи к церковному строению»], to izstrādāšanā piedalījās arī Rīgas vecticībnieki, kuri pieņēma šos pantus 1813. gadā. Nedaudz vēlāk tika izstrādāti Noteikumi par nespējnieku un bāreņu patversmes, slimnīcas un Rīgas vecticībnieku skolas pārvaldīšanu – tas ir plašs normatīvs dokuments, kurā ir 14 nodaļas, 25 panti un 163 paragrāfi. Tā saturs reglamentē visas Rīgas vecticības dzīves puses.

1827. gadā Rīgas vecticībnieku Noteikumus apstiprināja Rīgas ģenerālgubernators marķīzs Filips Pauluči (1779–1849, ģenerālgubernators 1813–1830), un tie kļuva par oficiālu juridisku dokumentu, uz ko balstījās vecticībnieki, vadot savu sabiedrisko saimniecību.

Ieņemot stingras pozīcijas saimnieciskajā darbībā, Rīgas vecticībnieki uzkrājuši lielu pieredzi, veidojot attiecības ar vietējiem ierēdņiem, un viņi bija prasmīgi diplomāti. 19. gadsimta pirmajā ceturksnī, vispirms vecticībnieku aktīvas ekonomiskās darbības dēļ, viņu skaits palielinās: 1816. gadā Rīgā dzīvoja 2112 vecticībnieku, 1826. gadā – 5424, bet 1830. gadā Rīgā dzīvoja jau 7904 vecticībnieki.

Cars Nikolajs I (1796–1855, imperators 1825–1855) kāpa Krievijas tronī, nežēlīgi apspiedis dekabristu sacelšanos, un izvērsa asu cīņu pret jebkurām citādi domājošo izpausmēm – gan laicīgajā, gan reliģiskajā jomā. Drīz vien to izjuta arī Rīgas vecticībnieki. 19. gadsimta trīsdesmitajos gados iesākās visdrūmākā un traģiskākā lappuse Rīgas vecticības vēsturē.

1833. gadā pēc Iekšlietu ministrijas rīkojuma tika atcelti marķīza Pauluči apstiprinātie Noteikumi. Tādējādi vecticībnieku draudze zaudēja juridisko pamatojumu savai dzīvesdarbībai. Nespējnieku patversme un slimnīca tika nodoti Vidzemes prikaza sabiedriskā pārraudzībā, bet patversmes bāreņu nodaļu slēdza: zēnus nodeva kantonistu Rīgas bataljonā, meitenes – „drošā vietā un labdarības iestādē”, t. i., klosterī. Šajā pašā gadā Rīgas vecticībniekiem lika saukt savu draudzi ne Dievmātes Aizmigšanas vārdā (pēc dievnama nosaukuma), bet Grebenščikova (pēc viena no draudzes aizgādņa –tirgotāja A. Grebenščikova, tolaik jau miruša, uzvārda) vārdā. Par spīti visu draudzes aizgādņu protestiem iekšlietu ministrs D. Bludovs (1785–1864), atsaukdamies uz imperatora personisko viedokli, parakstīja rīkojumu par Rīgas vecticībnieku draudzes nosaukuma maiņu.

19. gadsimta 30.–50. gadu represijas ļoti sāpīgi skāra vecticībnieku tirgotājus. 1847. gadā pieņēma lēmumu, kas aizliedza uzņemt vecticībniekus tirgotāju ģildēs. Kopš 1834. gada janvāra vecticībniekiem bija aizliegts pildīt metrikas grāmatas. Agrāk izrakstiem no metrikas grāmatām, kurus izpildīja uz ģerboņpapīra un apstiprināja ar zīmogu, bija juridiska dokumenta spēks. Tā kā varas iestādes atzina tikai baznīcā slēgtās laulības, bezpriesterības vecticībnieku bērnus iekļāva ārlaulībā dzimušo kategorijā un viņus nevarēja reģistrēt pēc tēva uzvārda, t. i., šajos gadījumos likums neatzina paternitāti. Tādējādi tirgotājiem radās problēma vispirms jau ar mantojuma saņemšanu un tālāknodošanu. Tā kā tirgotāju bērniem nebija tiesību mantot ne tēva uzvārdu, ne viņa titulu, pēc likuma viņi nevarēja kļūt par tirgotājiem.

Nepaļaudamās tikai uz represīvajiem pasākumiem pret vecticībniekiem, Svētā Sinode 1832. gada jūlijā sūtīja uz Rīgu pieredzējušu misionāru G. Kuņicki, lai izveidotu šeit vienticības baznīcu. Vienticība nozīmēja mākslīgi radītu baznīcas veidojumu, kura mērķis bija apvienot vecticībniekus ar Pareizticīgo baznīcu. „Pantus par vienticību” [„Пункты о единоверии”] bija rediģējis Maskavas metropolīts Platons (Ļevšins, 1737–1812) un 1800. gada oktobrī tos apstiprināja imperators Pāvils I (1754–1801, imperators kopš 1796). Pārejot vienticībā, vecticībnieku draudzēs sāka kalpot pareizticīgo garīdznieki, kas noturēja dievkalpojumus pēc pirmsreformu („pirmsnikona”) grāmatām un saglabāja senos ritus. Vienticības draudzes bija pakļautas oficiālās Pareizticīgās Baznīcas pārvaldei. Rīgas vecticībnieki sīksti pretojās vienticībai. Par spīti varas iestāžu pūlēm, pierunāšanām un atklātiem draudiem G. Kuņicka misija izgāzās – 1833. gada martā viņš bija spiests, aizbildinoties ar slimību, aiziet no dienesta un atstāt Rīgu.

Cara valdībai kļuva pilnīgi skaidrs, ka, organizatoriski nestiprinot Pareizticīgo Baznīcu, Baltijā neizdosies pretdarboties vecticībai. Nolūkā stiprināt pareizticību 1836. gadā tika apstiprināts Rīgas vikārijs ar vikāru Rīgas bīskapu priekšgalā, kas atradās Pleskavas arhiereja pakļautībā. 1850. gadā vikāriju pārveidoja par patstāvīgu Rīgas eparhiju.

1836. gadā Rīgā ieradās pirmais pareizticīgais bīskaps Irinarhs (Popovs, 1790–1877), lai pildītu valdības norādījumus. Daži turīgie vecticībnieki vienticībā saskatīja iespēju formāli legalizēt savus īpašumus. Jau 1836. gadā četras tirgotāju ģimenes izteica vēlēšanos pāriet vienticībā, bet vecticībnieku sabiedrības aizgādņi, ģenerālgubernatora piespiesti, nodeva pilsētas varas iestāžu rīcībā Puškova lūgšanu namu, lai tur ierīkotu vienticības baznīcu. Vienticība nostiprinājās Rīgā, pastāvot asai cīņai pašas vecticības iekšienē. Vienticības dievnama iesvētīšanas brīdī – 1837. gada jūlijā šajā draudzē bija ap divdesmit tirgotāju ģimeņu.

Līdzās vienticības vispārīgai ieviešanai tika slēgti vecticībnieku dievnami (tā laika terminoloģijā runājot – notika „lūgšanu namu aizzīmogošana”). Tur, kur vecticībnieku draudzes nebija lielas, dievnamu slēgšana varas iestādēm nesagādāja nekādas problēmas. Sarežģīta lieta bija spēcīgā Rīgas Vecticībnieku draudze, kurai bija autoritāte vecticībnieku vidē tālu aiz Latvijas teritorijas robežām, un tā bija kā baļķis cara varas iestāžu acīs. Bija jāatrod pietiekami svarīgs iemesls tās slēgšanai. Izmantodams formālu ieganstu, Rīgas ģenerālgubernators Aleksandrs Suvorovs (1804–1882, gubernators 1848–1861) mēģināja slēgt Grebenščikova draudzes dievnamu. Šo notikumu pēc aculiecinieku vārdiem sīkāk aprakstījis rakstnieks N. Ļeskovs. Kad 1859. gada aprīlī Rīgas policijas priekšnieks policistu pavadībā ieradās „aizzīmogot” dievnamu, tur sapulcējās liels vecticībnieku pūlis. Līdzās dievnamam strādāja koku pludinātāji, kuri skrēja šurp ar visiem ķekšiem un cirvjiem. Dievnama un citu draudzes ēku teritoriju ietvēra augsta siena, aiz kuras sapulcējās daudzi apņēmīgi noskaņoti cilvēki. Policisti bija spiesti aiziet, taču tika izsaukts karaspēks. Ieradās arī pats A. Suvorovs. Stāvoklis kļuva aizvien saspīlētāks, ļaudis sāka bruņoties ar akmeņiem, ģenerālgubernatoram tika izteikti draudi. Kļuva skaidrs, ka neiztiks bez asinsizliešanas. Ģenerālgubernators neuzdrošinājās uzsākt cīņu un bija spiests piekāpties un atcelt savu lēmumu par vecticībnieku dievnama „aizzīmogošanu”. Vecticībniekus dažādā veidā sodīja, taču savu dievnamu viņi nosargāja.