Rīgas vecticībnieki

Arnolds Podmazovs

Rīgas vecticībnieki Latvijas Republikas gados (1918–1940)

Pirmais pasaules karš, revolucionārie notikumi, Atbrīvošanas karš nostatīja vecticību pilnīgi jaunos eksistences apstākļos. Karš izjauca vecticībnieku ierasto dzīves norisi, daudzi ticīgie bija „izrauti” no draudzes. Grūtības, zaudējumi un trūkums pēckara laikā un pirmajos neatkarīgās Latvijas valsts pastāvēšanas gados jūtami iedragāja vecticībnieku draudžu un atsevišķu ticīgo finansiālo stāvokli.

Neatkarīgās Latvijas Republikas pasludināšana nostiprināja Latvijas vecticībnieku tiesisko stāvokli. Vecticībniekus atzina par vienu no tradicionālām konfesijām Latvijā un viņiem bija visas pilsoņu tiesības. Līdz likuma „Par vecticībnieku draudzēm” pieņemšanai 1935. gadā – tā izstrādē piedalījās pazīstamie vecticības darbinieki I. Jupatovs, V. Kudrjačovs, I. Zavoloko – Latvijas vecticībnieku draudžu darbību joprojām regulēja 1906. gadā izdotie Noteikumi. 1920.–1930. gados vecticībnieku draudzes, tāpat kā citas tradicionālās konfesijas Latvijā, saņēma valsts dotācijas. Šie gadi Latvijas vecticībniekiem bija pirmā pieredze, dzīvojot apstākļos, kad laicīgā vara izturējās pret viņiem labvēlīgi, par ko vecticībnieki pateicās ar lojālu attieksmi pret Latvijas valsti.

Vecticībnieku dzīvē, tāpat kā agrāk, liela loma bija savstarpējai palīdzībai un labdarībai. 20. gadsimta divdesmitajos gados Rīgas Grebenščikova draudze piedalījās Starptautiskā Sarkanā krusta un citu labdarības organizāciju sniegtās humānās palīdzības sadalīšanā, lai palīdzētu sociāli neaizsargātiem cilvēkiem, vispirms bērniem un vecāka gadagājuma ļaudīm neatkarīgi no viņu konfesionālās piederības. Draudzes paspārnē turpināja darboties vecākā Rīgas krievu labdarības iestāde – Rīgas Grebenščikova nespējnieku nams un patversme. Tajā dzīvojošo nespējnieku un vecu cilvēku skaits vienmēr mainījās, taču vidēji šeit dzīvoja ap divsimt cilvēku. Darbu turpināja arī „Nabadzīgo bērnu audzināšanas biedrība”, kas uzturēja patversmi bērniem bezpajumtniekiem. 1930. gados biedrība atklāja bērnudārzu vecticībnieku bērniem.

Grebenščikova draudzes labdarība bija iespējama, pateicoties atsevišķu ticīgo ziedojumiem un nesavtīgai palīdzībai. Viens no tādiem aizgādņiem un labdariem starpkaru laikā Latvijā bija Vasilijs Kudrjačovs (1869–1941) – Grebenščikova draudzes padomes priekšsēdētājs (1924–1940), „Nabadzīgo bērnu audzināšanas biedrības” un Grebenščikova nespējnieku patversmes aizgādnis. V. Kudrjačovs bija veiksmīgs uzņēmējs, Rīgā viņš bija pazīstams ar savu darbu, noklājot ar granītu Daugavas krastmalu. 1926. gadā V. Kudrjačovs ziedoja telpas vecticībnieku draudzes bērnu patversmes vajadzībām, bet 1936.–1937. gadā par savu naudu pēc Vladimira Šervinska (1894–1975) projekta uzcēla māju patversmei un bērnudārzam. Sekodami padomes priekšsēdētāja piemēram, daudzi turīgie draudzes locekļi arī ziedoja līdzekļus draudzes labklājības nostiprināšanai.

Starpkaru periodā Latvijā ar labdarību nodarbojās arī vecticībnieku sabiedriskās organizācijas. Īpaši aktīva bija „Latvijas Vecticībnieku biedrība”, kas 1923. gadā bija atjaunojusi savu darbību. Biedrībā darbojās tirdzniecības un rūpniecības sekcija, biedrības biedri varēja saņemt juridiskās konsultācijas bez maksas. Biedrības biedru vai viņu tuvāko radinieku nāves gadījumā organizācija izsniedza pabalstu. Lai vecticībniekiem būtu iespējams gūt nepieciešamās profesionālās zināšanas, biedrība organizēja grāmatvedības un stenogrāfijas kursus. Līdz savai nāvei 1933. gadā biedrības priekšsēdētājs bija tās dibinātājs F. Pavlovs, pēc viņa priekšsēdētāja pienākumus pildīja M. Meščenkovs un P. Pankovs. Ar lekcijām regulāri uzstājās sabiedrībā pazīstami kultūras un zinātnes darbinieki V. Sinaiskis, N. Dmitrijevs, D. Tihomirovs, P. Jakobi un daudzi citi. Biedrībā darbojās bibliotēka, kurā bija vairāk nekā 4000 grāmatu.

20. gadsimta divdesmitajos gados sāka veidoties vecticībnieku inteliģences loks – tie bija cilvēki ar labu laicīgo izglītību, viņi aktīvi piedalījās ne tikai vecticības, bet arī visas Latvijas dzīvē. Tādi bija rīdzinieki F. Pavlovs (1872–1933), I. Jupatovs (1865–1944), V. Kudrjačovs (1869–1941), I. Zavoloko (1897–1984), Latgales vecticībnieki M. Kaļistratovs (1896–1941), S. Kirillovs (1877–1960) un citi. Divdesmitajos gados notika vecticībnieku Vislatvijas kongresi, tika mēģināts izveidot centralizētus vecticībnieku draudžu pārvaldes orgānus – darbojās Centrālā komiteja Latvijas vecticībnieku lietās (1920–1934) un Vecticībnieku koncilu un kongresu padome (1929–1934), to darbībā piedalījās daudzi Rīgas vecticībnieki. Vecticībnieki aktīvi piedalījās arī politiskajā dzīvē, balotēdamies dažādu partiju sarakstos Saeimas vēlēšanās. V. Kudrjačovs, M. Kaļistratovs, S. Kirillovs, I. Jupatovs vairākkārt piedalījās priekšvēlēšanu kampaņās, bet M. Kaļistratovs, S. Kirillovs un I. Jupatovs dažādos laikos bija ievēlēti par Saeimas deputātiem. I. Jupatovs bija Latvijas Izglītības ministrijas Krievu skolu nodaļas priekšnieks (1925–1934).

1920.–1930. gadus var dēvēt par Latvijas, un arī Rīgas, vecticībnieku sabiedriskās aktivitātes uzliesmojuma laiku. Īpaša uzmanība tika pievērsta vecticības kultūras mantojuma saglabāšanai un jaunatnes garīgajai izglītošanai. 1927. gadā nodibinātais jaunatnes „Krievu senatnes cienītāju pulciņš” mēģināja apvienot jaunos vecticībniekus uz interešu pamata par krievu kultūru, par senču ticību, tiecās iesaistīt dažādu paaudžu vecticībniekus dialogā par senatnes tradīciju saglabāšanu. Pulciņa darbības iniciators un tā vadītājs bija Ivans Zavoloko. Dzimis senā vecticībnieku ģimenē, viņš ieguva labu izglītību, beidzis Prāgas Kārļa universitāti (1927. gadā ieguva tiesību zinātņu kandidāta grādu), pastāvīgi tikās ar izciliem ārzemēs dzīvojošiem krievu emigrācijas darbiniekiem, viņš korespondēja ar V. Zeņkovski, N. Rērihu, L. un V. Zanderiem, M. Šahmatovu, P. Muratovu, Bizantoloģijas semināra zinātniekiem (ar šī Prāgas zinātniskās pētniecības institūta (1925–1938) darbiniekiem I. Zavoloko bija īpaši cieši sakari). I. Zavoloko lieliski pārzināja un godāja vecticības tradīcijas, kuru garā viņu bija audzinājuši vecāki un viņa garīgais tēvs G. Frolovs. I. Zavoloko ir vairāk nekā 150 publikāciju un vairāku grāmatu autors, viņa vārds ir labi pazīstams vēsturnieku, literatūrzinātnieku, seno rokrakstu krājēju un pētnieku, bibliofilu aprindās. 20. gadsimta sešdesmitajos gados I. Zavoloko rokrakstu krājumā „Dorofeja pamācības” atklāja unikālu dokumentu – protopopa Avakuma un mūka Jepifanija dzīves aprakstu un citus viņu sacerējumus.

1968. gadā I. Zavoloko nodeva šo rokrakstu kā dāvanu Puškina nama rokrakstu krātuvei (Krievu literatūras institūtam Sanktpēterburgā).

1930. gados „Krievu senatnes cienītāju pulciņš” veica nozīmīgu darbību vecticībnieku izglītošanā. Pulciņa organizētajos vakaros apsprieda vēstures, reliģijas un kultūras jautājumus. Šajos vakaros bija uzaicināti piedalīties filozofi, vēsturnieki, literatūras un mākslas darbinieki – tādi kā S. Zavadskis, V. Sinaiskis, V. Zeņkovskis, S. Minclovs, J. Novosjolovs u.c. Daugavpilī, Jelgavā un Rēzeknē atvēra pulciņa filiāles. Pulciņa dalībniekiem bija sakari ar Igaunijas un Lietuvas vecticībniekiem, viņi piedalījās vecticībnieku dziedāšanas svētkos, organizēja folkloras un etnogrāfijas ekspedīcijas Latgalē, Polijā, Rumānijā. Pulciņš izdeva kultūrvēsturisku almanahu „Rodnaja Starina” [«Родная Старина»] („Dzimtā Senatne” (1927–1933, tika izdoti 13 numuri)), tā lappusēs rakstus publicēja vecticībnieku autori, kā arī speciālisti senkrievu vēstures, kultūras, literatūras un mākslas jautājumos.

Pateicoties I. Zavoloko un „Krievu senatnes cienītāju pulciņa” dalībnieku entuziasmam, 1930. gados izdevās ielikt pamatus vecticībnieku sistemātiskai reliģiskajai izglītībai. 1930. gadā Grebenščikova draudzē bija sagatavota programma ticības mācības mācīšanai. Šo programmu apstiprināja Latvijas Izglītības ministrijā kā pamatu ticības mācības mācīšanai vecticībnieku bērniem vispārizglītojošās skolās.

Starpkaru periodā vecticībnieki īpašu uzmanību pievērsa izdevniecības darbībai. Bez mācību grāmatām – 1932. un 1936. gadā izdeva ticības mācības mācību grāmatu, 1937. gadā iznāca „Kristīgās Baznīcas vēsture” [«История Церкви Христовой»] (1990. gados Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudze izdeva šīs grāmatas atkārtoti), bet 1932. un 1933. gadā iznāca divas nelielas Baznīcas tēvu pamācību krājumi „Zlatostruj” [«Златоструй»], 1937. gadā – žurnāls „Nastavņik” [„Наставник”] (izdoti trīs numuri), 1936.–1937. un 1939.gadā Rīgā iznāca „Vecticībnieku Baznīcas kalendārs” [«Старообрядческий Церковный календарь»] (redaktori L. Murņikovs un I. Vakoņja; 1927.–1931. gadā Daugavpilī kalendāru izdeva garīgais tēvs A. Jekimovs).

„Krievu senatnes cienītāju pulciņš” kļuva par paraugu citām Rīgas vecticībnieku organizācijām. 1932. gadā pazīstamais zīmju dziedāšanas zinātājs un pulciņa paspārnē pastāvošā kora vadītājs Porfīrijs Fadejevs (1904–1964) nodibināja „Latvijas Vecticībnieku dziedātāju biedrību” (1932–1940). Tikai pirmajā savas pastāvēšanas gadā biedrība organizēja desmit garīgos vakarus, bija nolasīta 51 lekcija par reliģiski tikumisku tematiku, biedrība atklāja baznīcslāvu valodas kursus, kuros nodarbojās 43 cilvēki, izveidoja septiņas filiāles, kas apvienoja zīmju dziedāšanas cienītājus. 1933. gadā biedrība izdeva reliģiski tikumisku žurnālu „Staraja Vera” [«Старая Вера»] („Vecā Ticība”, iznāca pieci numuri).

Vecticībnieku dziedāšanas tradīcijas bija populāras arī ārpus vecticībnieku aprindām. „Krievu senatnes cienītāju pulciņa” koris rīkoja atklātus garīgās dzejas vakarus, bet savas darbības desmito gadadienu 1937. gadā koris svinēja, sniedzot koncertu Melngalvju namā. Vecticībnieku kori piedalījās arī krievu dziedāšanas svētkos, to skaitā arī Igaunijā – Narvā (1937) un Pečorā (1939). Pelnītu atzinību ieguva instrumentālais orķestris, ko 1920. gadā dibināja vecticībnieks Sergejs (Stefans) Krasnopjorovs (1900–1989). Orķestrī spēlēja dažādu konfesiju mūziķi, un tā repertuārs bija ļoti plašs, – tika atskaņota gan krievu tautas, gan klasiskā mūzika. Ansambli bieži aicināja uzstāties radio, bet trīsdesmito gadu beigās Krasnopjorova instrumentālais orķestris un koris bieži sniedza viesizrādes arī ārpus Latvijas. Pēc Otrā pasaules kara S. Krasnopjorovs vadīja Tautas mūzikas instrumentu katedru Latvijas Konservatorijā, turpināja diriģenta un komponista darbību.

Pēc 1934. gada valsts apvērsuma Latvijas vecticībnieki zaudēja savas centrālās pārvaldes un draudžu darbību koordinējošās organizācijas, vairs nenotika Latvijas vecticībnieku kongresi. Šajos apstākļos Rīgas Grebenščikova draudze atkal sāka pildīt Latvijas vecticības garīgā centra funkcijas. Arvien ciešāki kļuva Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Polijas vecticībnieku sakari. Ievērojami Igaunijas vecticības darbinieki P. Baraņins, L. Murņikovs un citi regulāri brauca uz Rīgu, cieši sakari ar Latvijas vecticībniekiem bija Polijas vecticībnieku draudžu vadītājiem A. Pimonovam, B. Pimonovam, P. Kiseļovam, N. Morozovam u. c. Savukārt Rīgas vecticībnieki bieži viesojās Lietuvas, Polijas un Igaunijas vecticībnieku draudzēs, I. Vakoņja, I. Zavoloko u.c. šajās zemēs lasīja lekcijas vecticībnieku kursos un semināros. Otrā pasaules kara priekšvakarā aktīvi tika apspriesta ideja sasaukt visas Baltijas vecticībnieku koncilu. Taču Otrais pasaules karš pārvilka svītru šai iecerei.