Rīgas vecticībnieki

Arnolds Podmazovs

Šķelšanās un „Vecā ticība”

Krievu valodas vārds „vecticībnieki” («староверы»), tāpat kā tas ir daudzās citās valodās (angļu valodā – Old Believers, vācu valodā – die Altgläubigen), etimoloģiski ir saistīts ar vārdiem „veca” un „ticība”, precīzāk izsakoties, tas norāda uz jēdzienu „Vecā ticība”, kas ir saistīta ar notikumiem Krievu Pareizticīgās Baznīcas vēsturē 17. gadsimta vidū.

Cara Alekseja Mihailoviča (1629–1676, valdīšanas laiks 1645–1676) un Maskavas un Visas Krievijas patriarha Nikona (1605–1681, patriarhs kopš 1652) iniciētā Krievu Pareizticīgās Baznīcas dievkalpojumu norises kārtības unifikācija (vienveidošana), reducējot to uz Grieķijas (Konstantinopoles) Baznīcas dievkalpojumu praksi, kā arī baznīcas grāmatu „izlabošana” radīja protestus gan garīdzniecības izglītotākās daļas, gan plašās ticīgo aprindās.

Atšķirības, kas vēsturiski bija izveidojušās 17. gadsimtā starp Krievijas un Grieķijas baznīcu, vispirms bija saistītas ar 14.–16. gadsimtā notikušajām izmaiņām Bizantijas dievkalpojumu praksē. Pēc Bizantijas krišanas (1453) musulmaņu kundzības apstākļos dievkalpojumu grāmatas Konstantinopoles baznīcai sāka iespiest katoļu tipogrāfijās Venēcijā un citās pilsētās; reliģiskajā praksē radās atšķirības no agrīnās pareizticības prakses. Nezinādami šo atšķirību vēsturi un to rašanās cēloņus, cars Aleksejs Mihailovičs un patriarhs Nikons sāka reformu, neorientējoties uz senajiem Bizantijas un Krievijas avotiem, bet uz tolaiku grāmatām, to skaitā uz grāmatām, kas bija iespiestas baznīcslāvu valodā Žečpospolitas uniātu draudžu vajadzībām.

Reformas faktiskais sākums bija 1653. gada marts, kad patriarhs Nikons nosūtīja eparhijām un klosteriem ukazu, dodot rīkojumu atcelt paklanīšanos līdz zemei vairums gadījumos lūgšanas laikā un divpirkstu krusta zīmi aizstāt ar trīspirkstu krusta zīmi. Pret ukazu protestēja daudzi garīdznieki, kas labi pārzināja atšķirību cēloņus dievkalpojumu norises kārtībā Krievijas un Austrumu baznīcās. Pret protestētājiem sāka velties represijas: garīdzniekus arestēja, spīdzināja, izsūtīja (1656. gadā nogalināja Kolomnas bīskapu Pāvelu). Pēc autoritatīvāka reformas pretinieka arhimandrīta Grigorija (Ioanna Ņeronova, 1591–1670) aresta un izsūtīšanas uz tālo Kolas cietumu cīņu vadīja protopops (vecākais garīdznieks) Avakums (Avakums Kondratjevs, 1620/21–1682). Viņu arestēja un izsūtīja uz Sibīrijas pilsētu Toboļsku, bet pēc tam uz – Dauriju Aizbaikālā. Pārcietis piekaušanas un ņirgāšanos, neiedomājamu trūkumu, divu dēlu nāvi, Avakums turpināja atmaskot Nikona jaunieviesumus. Tā dzima viņa kā mocekļa slava.

Nikona reformas galīgi nostiprināja Maskavas Krievu Pareizticīgās Baznīcas Koncils (1666–1667), kurā uzlika nolādējumus uz pirmsreformas baznīcas ritiem un to piekopējiem. Kopš tā laika Krievu Pareizticīgā Baznīca sašķēlās divos novirzienos – oficiālā pareizticība, kas bija pieņēmusi patriarha Nikona reformas (vecticībnieku terminoloģijā – „nikoniānisms”), un vecticība, kas noraidīja baznīcas reformas un saglabāja pirmsreformas laika krievu pareizticības tradīcijas (vecticībnieku terminoloģijā – „senpareizticība” [дpевлеправославие]). 1666.–1667. gada koncila „nolādējumus” oficiāli atcēla tikai 1971. gadā Krievu Pareizticīgās Baznīcas vietējais koncils.

Reformas gaitā divpirkstu krusta zīmes vietā pareizticībā ieviesa trīspirkstu krusta zīmi, tika normatīvi nostiprināta vārda Jēzus („Иисус” – iepriekš Kristus vārdu rakstīja ar vienu „и” – „Исус”) izruna un rakstība, divkārtēja „allelujā” vietā sāka teikt trīskāršu „allelujā”; krusta gājiena laikā virzīšanās Saules kustības virzienā tika nomainīta ar iešanu pretējā virzienā (Saules kustības pretvirzienā); liturģija notika ar piecām prosforām, bet ne ar septiņām – kā agrāk. Šīs un virkni vēl citas izmaiņas liela daļa pareizticīgo uztvēra ne tikai kā ierasto baznīcas ritu grozīšanu, bet arī kā pārrāvumu, plaisu ar baznīcas mantojumu, ar apustulisko pēctecību baznīcā, vēl vairāk – kā kristietības vēstures galu, kā Dieva svētības pārtraukšanu un antikrista valstības atnākšanu. Šajā sakarībā nozīmīgs ir fakts, ka saskaņā ar pareizticības tradīciju ticībā nav atdalāma rituālā un dogmatiskā puse. Tādēļ jebkuras „ārēji” redzamās izmaiņas ticības kopšanā ticīgie uztver kā izmaiņas ticības saturā.