Rīgas vecticībnieki

Arnolds Podmazovs

Pomoras vecticībnieku vara liešanas mākslas tradīcijas

Vecticībnieku ikdienā līdzās ar krāsām gleznotām ikonām tiek godātas arī vara ikonas, kuras kopš sendienām uzskatīja kā „attīrītas ugunī” („ne rokām radītas”). Vara krusti, ikonas, arī divās vai vairākās vārsnēs saliekamās ikonas [складни] bija plaši izplatītas Krievijā jau 10. gadsimtā. Sākumā krievu meistari kopēja grieķu paraugus, taču pakāpeniski izveidojās īpašs, no bizantiešiem atšķirīgs vara lējumu stils, parādījās virkne tautā iecienītu sižetu (piemēram, svētie „cīnītāji pret demoniem”, kas aizstāvēja cilvēkus pret ļaunajiem spēkiem, svētie mocekļi Ņikita, Georgijs, Solunas Dimitrijs, erceņģelis Mihails). 1722. gadā parādījās Pētera Pirmā ukazs „Par aizliegumu lietot baznīcās un privātmājās grebtas un lietas ikonas”. Taču par spīti aizliegumam vecticībnieki turpināja izgatavot tautā tik iecienītos vara krustus un ikonas.

Vara lējumu uzplaukums 18. gadsimtā saistāms ar Vigas apmetnes darbnīcām, kurās tapa mākslinieciski unikāli darinājumi, kas atšķīrās ar vieglumu un izsmalcinātību, izteicot vissmalkākās detaļas. Taču galvenā lējumu atšķirība bija purpurkrāsas apzeltījums un spilgta stiklveidīga emalja, kas greznoja daudzus krustus un ikonas. Vara svētbildes bija dažādā lielumā – mazas, uz krūtīm nēsājamas svētbildītes, kā arī lielas, svētsvinīgas, paredzētas lūgšanu namiem.

Kopš 20. gadsimta deviņdesmitajiem gadiem Rīgas Grebenščikova draudzē darbojas Baltijā vienīgā vecticībnieku vara liešanas darbnīca. Tajā pēc senām tehnoloģijām izgatavo dažāda lieluma krustus un ikonas gan pēc privātpersonu pasūtījuma, gan arī dievnamu vajadzībām. Pašlaik darbnīcā strādā Ivans Maļikovs, viņš darina lietās ikonas par dažādiem sižetiem un krucifiksus; šeit strādā arī smalkgaldnieks Grigorijs Jurjevs, kurš ietvaro ikonas koka svētbilžu skapīšos.