Rīgas vecticībnieki

Arnolds Podmazovs

Rīgas vecticībnieki pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas

1990. gadi kļuva par pavērsiena punktu Latvijas vecticībnieku, to skaitā arī Rīgas vecticībnieku, dzīvē. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vecticībnieku draudzēm atdeva juridiskās tiesības atgūt īpašumus, radās iespēja iesaistīt jaunatni vecticībnieku draudzes dzīvē. Taču vecticībniekiem trūka pieredzējušu garīgo tēvu, nebija pietiekamas pieredzes juridisko jautājumu kārtošanā, un tas radīja zināmas grūtības atdzīvināt vecticībnieku draudžu sociālo darbību. Jāuzsver, ka 1990. gados Rīgas Grebenščikova draudze uzņēmās garīgo un materiālo aizgādnību pār Latvijas vecticībnieku draudzēm.

1990. gadu otrajā pusē Grebenščikova draudzes padome atjaunoja dievnama arhitektūras ansambli un tās padomju laikā zaudēto infrastruktūru: tika veikts ēku kapitālais remonts, izremontēta un labiekārtota nespējnieku patversme, kurā dzīvo ap desmit cilvēku, bija iekārtota svētbilžu gleznošanas un restaurēšanas darbnīca un tipogrāfija. Draudzes paspārnē sāka darbu šūšanas, sveču izgatavošanas un Baltijā vienīgā vara liešanas darbnīca.

Ar draudzes spēkiem veikti plaši restaurācijas darbi. 2000. gadā tika izstrādāts dievnama kompleksa teritorijas renovācijas un labiekārtošanas projekts (arhitekte Ludmila Kļešņina). Tā pirmā kārta jau ir īstenota, bet darbi vēl turpinās; restaurētas Grebenščikova draudzes ēdamistabas svētbilžu sienas ikonas.

Rīgas Grebenščikova draudzē īpašu uzmanību sāka pievērst jaunatnes reliģiskajai audzināšanai un pieaugušo reliģiskajai izglītošanai. Draudzē atkal atvēra svētdienas skolu bērniem un pieaugušajiem. Balstoties uz 1930. gados izstrādāto ticības mācības programmu vispārizglītojošo skolu skolēniem vecticībniekiem, tika izstrādāta mūsdienīga mācību programma, ko 1998. gadā apstiprināja Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijā.

Darbu turpināja Rīgas Garīgā skola, kas daļēji palīdzēja kompensēt baznīcas kalpotāju trūkumu nelielās vecticībnieku draudzēs Latvijā un ārpus tās. Grebenščikova draudze ar Latvijas Vecticībnieku Pomoras Baznīcas Centrālās padomes atbalstu attīstīja plašu izdevējdarbību, vispirms izdodot literatūru dievkalpojumu un izglītības vajadzībām.

Tādējādi jau 1990. gadu vidū Grebenščikova draudzes dzīve un darbība kļuva arvien piesātinātāka un daudzšķautņaināka. Taču Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzē radušos konfliktu dēļ, kuri skāra visu Latvijas vecticību, drīzi vien šīm pozitīvajām norisēm tika dots jūtams trieciens, kas tomēr neiedragāja draudzes garīgos spēkus. Viena no pozitīvajām deviņdesmito gadu konfliktu sekām bija – Latvijas vecticībnieku draudžu un baznīcas darbinieku konsolidācija. Domstarpības lielākajā Latvijas draudzē lika daudziem vecticībniekiem aizmirst savas ambīcijas un apvienot spēkus, un Grebenščikova draudzē stāvoklis normalizējās.

Nozīmīgs pagrieziena punkts Latvijas vecticības, to skaitā arī Grebenščikova draudzes, dzīvē bija Latvijas Vecticībnieku Pomoras Baznīcas kongress 2005. gada maijā Daugavpilī. Kongresā ievēlēja jaunu Baznīcas Centrālo padomi, par kuras priekšsēdētāju kļuva pieredzējušais baznīcas darbinieks garīgais tēvs Aleksijs Žilko, un Garīgo komisiju, par kuras priekšsēdētāju ievēlēja garīgo tēvu Nikanoru Zubkovu. Garīgās komisijas darbā piedalās arī Grebenščikova draudzes garīgie tēvi. Latvijas Vecticībnieku Pomoras Baznīcas Centrālās padomes un Garīgās komisijas darbība veicina Latvijas vecticības konsolidāciju, kas labvēlīgi atsaucas arī uz Grebenščikova draudzes dzīvi.

Rīgas Grebenščikova draudze, kā lielākais bezpriesterības vecticībnieku garīgais centrs, uztur ciešus sakarus ar vecticībnieku draudzēm Latvijā un ārzemēs, notiek regulāras tikšanās un tiek apspriestas aktuālas problēmas ar Krievijas, Baltkrievijas, Baltijas valstu, Polijas, ASV, Kanādas un citu valstu vecticībniekiem.

250 gadus savas pastāvēšanas vēsturē par spīti visām likstām Rīgas vecticībniekiem izdevās saglabāt savu kultūras mantojumu un uzticību senču garīgajām vērtībām, pastāvīgi mainīgajā pasaulē izdevās palikt savās nesatricināmajās dogmatiskajās pozīcijās. Turklāt vecticībniekiem vienmēr izdevās iet līdzi laikam, būt labvēlīgiem, atsaucīgiem pret visiem, kas nāca pie viņiem ar atklātu dvēseli un sirdi.