Rīgas vecticībnieki

Arnolds Podmazovs

Ievads

Latvijas vecticībnieki ir vēsturiski izveidojusies īpaša etnokonfesionāla grupa, kas dzīvo mūsdienu Latvijas teritorijā kopš 17. gadsimta otrās puses. Šajos gadsimtos Latvijas vecticībnieku kultūrā ir izveidojušās īpašas atšķirīgas iezīmes, viņi ir saglabājuši savu senču tradīcijas un paražas ne tikai reliģiskajā, bet arī ikdienas dzīvē. Lai arī vecticībniekiem piemīt zināma nošķirtība, viņi tomēr ir Latvijas sabiedrības organiska sastāvdaļa un aktīvi piedalās mūsdienu Latvijas dzīvē.

Pašlaik Latvijā dzīvo ap 80 000 vecticībnieku, to skaitā arī tie, kuri cēlušies no vecticībnieku ģimenēm, tie ir galvenokārt krievi, taču starp viņiem ir arī baltkrievi, ukraiņi un citu tautību ticīgie. Vecticībnieki Latvijā ir apvienoti 69 draudzēs, kas ir saimnieciski autonomas, un garīgi tās pārstāv Latvijas Vecticībnieku Pomoras Baznīcu. Vecticībnieku draudžu vairākums atrodas Latgalē (Austrumlatvijā).

Rīgā darbojas divas vecticībnieku pomoriešu draudzes – Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudze un Rīgas Dieva Parādīšanās [Богоявленская] Pomoras vecticībnieku draudze. Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudze vēsturiski atzīta par vienu no lielākajām (ap 10 000 draudzes locekļu) vecticībnieku draudzēm ārpus Krievijas un ir vecticībnieku garīgais centrs Latvijā un ārī ārpus tās robežām.

Līdzās vecticībnieku draudzēm Rīgā darbojas arī divas vecticībnieku sabiedriskās organizācijas: Latvijas Vecticībnieku biedrība (dibināta 1908. gadā, tās darbība atjaunota 1994. gadā) un I.N. Zavoloko Vecticībnieku biedrība (dibināta 1999. gadā).