Vladimirs Sļusarenko

Vladimirs  Sļusarenko (1888. g. 24. novembrī Dagestānas apgabalā, Krievijas impērija – 1969. g. Austrālijā) – viens no pirmajiem  Krievijas lidotājiem.

1910. gadā Vladimirs Sļusarenko, būdams Pēterburgas Tehnoloģiskā institūta students, nopietni aizrāvās ar tolaik populāro gaisa kuģošanu. Viņš mācījās Gatčinas Aviācijas skolā, kuru sekmīgi absolvēja 1911. gada 16. jūnijā nokārtodams eksāmenu lidmašīnas pilotēšanā, un tanī pat skolā sāka strādāt par pilotu instruktoru. Vladimira Sļusarenko audzēkņu vidū bija arī Lidija Zvereva, kura kļuva par pirmo Krievijā sievieti pilotu. 1911. gada vasarā Vladimirs Sļusarenko piedalījās slavenajā lidojumā Sanktpēterburga–Maskava.  No daudziem pilotiem līdz Maskavai izdevās nokļūt tikai vienam; lidaparātam, kuru pilotēja Sļusarenko, sabojājās motors, lidmašīna cieta avārijā. Lidotājs ilgu laiku pavadīja slimnīcā, tomēr palika dzīvs un gaisa kuģošanu nepameta.

1912. gada sākumā Vladimirs Sļusarenko  kopā ar Lidiju Zverevu devās uz Aizkaukāzu, kur abi viņi demonstrēja publikai lidmašīnu lidojumus. 1912. gada pavasarī viņš atbrauca uz Rīgu, kur arī nodarbojās ar lidojumu paraugdemonstrējumiem. Rīgas debesis nesa veiksmi Vladimiram Sļusarenko: šeit viņš apprecējās ar savu līdzgaitnieci Lidiju Zverevu, šeit atklāja pats savu biznesu... 1912. gada vasarā Sļusarenko sarīkoja neparastu šovu: par maksu viņš rīkoja lidojumu paraugdemonstrācijas debesīs tieši virs Jūrmalas pludmales, turklāt savos lidojumos ņēma līdzi pasažierus (arī par maksu). 1913. gadā Sļusarenko un Zvereva kopīgi atklāja rūpnīcā «Motor» Zasulaukā savu lidotāju skolu, kurā paši arī strādāja par instruktoriem. Par daudz nozīmīgāku biznesa projektu kļuva aviobūvniecības ražošanas (kā tolaik mēdza teikt, darbnīcu) atklāšana Rīgā, šajās aviobūvniecības darbnīcās pēc Krievijas Kara ministrijas pasūtījuma būvēja lidmašīnas – Rietumos uzkonstruētos «Farmanus». Tomēr, Sļusarenko un Zvereva, kura palīdzēja savam dzīvesbiedram, tehniski modernizēja ārzemju konstrukciju. Krievijas Kara ministrija bija ļoti gandarīta, jo Rīgas «Farmana-16» variantam bija saīsināti spārni un tas spēja attīstīt ātrumu līdz 130 km stundā – visai teicamas tehniskās īpašības tā laika izlūklidmašīnai. 1913. gada oktobrī pirmās lidmašīnas, kas bija uzbūvētas Šļusarenko darbnīcās, tika nodotas Kara ministrijas rīcībā un teicami izturēja izmēģināšanu. Krievijas aviobūvniecības vēsturē šīs lidmašīnas tiek dēvētas par „Sļusarenko Farmanu” («Фарман Слюсаренко»). Rūpnīcā tika ražota arī lidmašīna «Ņupor-4», turklāt arī tās konstrukciju  Sļusarenko bija tehniski pilnveidojis.   

Pirmā Pasaules kara laikā aviobūvniecības ražošanu evakuēja no Rīgas uz Sanktpēterburgu. Pavisam savas darbības laikā šis uzņēmums nodeva Krievijas Kara ministrijas rīcībā 130 kaujas un mācību lidmašīnas, kuru modeļos tika ieviesti daudzi tehniskie jauninājumi.

1916. gadā Vladimira Sļusarenko dzīvesbiedre Lidija Zvereva pēkšni smagi saslima un tā paša gada maijā nomira. Pēc oficiālās versijas, Lidija Zvereva mira no tīfa. Bet Vladimiram Sļusarenko bija aizdomas, ka pirmās Krievijas lidotājas  un aviokonstruktores nāvē ir vainojami Vācījas spiegi. Tomēr, viņš tā arī nebija uzrādījis nekādus pierādījumus par labu savai versijai.

Pēc Oktobra revolūcijas Vladimirs Sļusarenko emigrēja no Krievijas. Sava mūža atlikušos gadus viņš pavadīja Austrālijā Brisbenā. Brisbenas pilsētā viņš kļuva par pareizticīgā dievnama būvniecības organizēšanas komitejas locekli. Ilgus gadus Vladimirs Sļusarenko strādāja par automehāniķi, viņš uzbūvēja sporta lidmašīnu. Vladimirs Sļusarenko mira 1969. gadā.

Aleksandrs Gurins