Sergejs Koreņevs

Sergejs Koreņevs (1883. g. 13. aprīlī  Rjazaņā, Krievijas impērijā – 1943. g. 25. oktobrī, Uzbekijas PSR, Horezmas apgabalā, GULAGā) –  Krievijas un Latvijas armijas pulkvedis, žurnālists un sabiedriskais darbinieks starpkaru periodā Latvijā.

Dzimis Rjazaņā virsnieka ģimenē. Beidzis Tomskas reāl­skolu. 1900. gadā iestājās Tomskas Tehnoloģiskajā institūtā; 1901. gadā par piedalīšanos studentu nemieros izslēgts no institūta un nosūtīts tēva uzraudzībā uz Semipalatinskas apgabalu. 1901. gadā iestājās Alekseja junkurskolā Maskavā (1903. gadā to beidza podporučika pakāpē); dienējis 168. kājnieku pulkā Kijevā. No 1904. gada jūnija piedalījies Krievijas–Japānas karā 35. Austrumsibīrijas strēlnieku pulka un 9. Austrumsibīrijas strēlnieku divizījas sastāvā. 1905. gada janvārī, būdams rotas komandieris, tika ievainots un iznākumā viņš zaudēja kāju. Lūk, viņa ceļš, kāpjot pa dienesta kāpnēm: poručiks (1906), štāba kapteinis (1910), kapteinis (1910), apakšpulkvedis (1913), pulkvedis (1917. gada  augustā).

1910. gadā beidzis Kara juridisko akadēmiju Pēterburgā; virsnieks Pēterburgas kara apgabala tiesā (no 1912. gada –  kara tiesnesis). 1915. gadā iecelts par Daugavpils kara apgabala priekšnieka kancelejas vadītāju. 1917. gada rudenī atvaļināts no dienesta.

Strādājis Krievijas Pagaidu valdības Ārkārtējās izmeklēšanas komisijā bijušo ministru un  amatpersonu izpētes lietās, bijis lietvedis Kara invalīdu savienībā. Lasījis lekcijas Petrogradas 1. universitātē. Nodarbojies arī ar žurnālistiku.

1920. gada septembrī kā bēglis iera­dās Latvijā un turpmāk dzīvoja Rīgā.

1920. gada 20. oktobrī pēc bijušā darba kolēģa Anatolija Ugrjumova ieteikuma pieņemts uz līguma pamata par konsultācijas locekli Latvijas armijas Karatiesu pārvaldē. 1921. gada maijā ieskaitīts aktīvajā karadienestā pulkveža pakāpē. 1923. gada  jūlijā atvaļināts sakarā ar štatu samazināšanu.

Pēc atbrīvošanas no armijas dienesta S. Koreņevs strādāja laikrakstā “Вечернее время” (Vakara Laiks). No 1925. līdz 1929. gadam bija laikraksta “Слово” (Vārds) redkolēģijas loceklis, pēc avīzes slēgšanas strādāja par skolotāju  Ludmilas Tailovas un Eduarda Zalemana ģimnāzijās, kā arī Rīgas krievu 12. pamatskolā.

1927. gadā S. Koreņevs kļuva par Latvijas pilsoni.

Kopš 1930. gada visu laiku bija Latvijas Krievu skolotāju savienības valdes loceklis. 1939.–1940. gadā bija okupācijas varas likvidētās Rīgas Krievu biedrības pēdējais priekšsēdētājs.

1940. gadā  S. Koreņevs aicināja atbalstīt jauno varu un Tautas Saeimas vēlēšanās balsot par Darba tautas bloku. Viņa aicinājums bija publicēts laikrakstā “Пролетарская правда” (Proletāriešu Taisnība) (16. numurā). Tomēr 1940. gada 5. augustā viņu apcietināja, nākamajā gadā viņam piesprieda piecus gadus ieslodzījumā, kas veselības stāvokļa dēļ tika nomainīts ar izsūtījumu uz Uzbekiju.

Sergejs Koreņevs mira 1943. gada 25. oktobrī Horezmas apgabalā, Uzbekijas PSR.

Apbalvojumi:

Bijušās Krievijas ordeņi:  Sv. Staņislava II un III  šķiras,  Sv. Annas III šķiras un Sv. Vladimira IV šķira.

1919. gadā S. Koreņevs apprecējās ar  Natāliju Jariškinu (1898). 1926. gadā ģimenē piedzima meita Kira.  1930. gadā laulība tika šķirta. 1936. gadā viņš  apprecējās ar Ļubovu Serafimovu (1914).

Informācijas avoti:

LVVA, 5601. f., 1. apr., 3107.1.;

LVVA, 3234. f, 2. apr., 19279. l.;

LVA, 1986. f., 1. apr., 15849. 1. 

Абызов Ю. Русское печатное слово в Латвии. Часть II. –  Stanford, 1990, c. 291.

Sk.:  Latvijas armijas augstākie virsnieki. 1918–1940. Biogrāfiskā vārdnīca.  Sast. Ē. Jēkabsons, V. Ščerbinskis. –  Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998, 261.–262. lpp.