Eduards Totlēbens

Eduards Totlēbens (vāc. Franz Eduard Todleben (Totleben); 1818. g. 8./20. maijā Mītavā/ Jelgavā, Krievijas Impērijā – 1884. g. 19. jūnijā/1. jūlijā, Bādzodenā, Hesenē, Vācijas Impērijā) – baltvāciešu izcelsmes krievu armijas ģenerālinženieris, cietokšņu būves speciālists, ģenerālgubernators, grāfs. Veicinājis Bulgārijas un Serbijas atbrīvošanu no Osmaņu impērijas jūga.

Eduards Totlēbens (vāc. Franz Eduard Todleben) ir dzimis 1818. gada 8. maijā (pēc vecā stila) Mītavā/Jelgavā. Viņa tēvs – Johans (kriev. Ivans) Totlēbens – 2. ģildes tirgotājs bija tīringiešu muižnieku dzimtas Kurzemes atzara pārstāvis. Eduards tika nokristīts Mītavas/ Jelgavas Svētās Trīsvienības luterāņu baznīcā. Sākotnējo izglītību viņš ieguvis kādā no Rīgas vācu skolām. 1832. gadā, 14 gadu vecumā, viņš turpināja izglītību Nikolaja inženierskolā Sanktpēterburgā. Slimības dēļ Totlēbenam vairākas reizes nācies pārtraukt mācības un atgriezties Rīgā. Neraugoties uz to, viņš atrada sevī spēkus uzsākt dienestu.

Pēc apmācības beigām Eduards Totlēbens atgriezās Rīgā un iestājās dienestā Rīgas garnizona inženieru komandā. 1840. gadā viņš poručika militārajā pakāpē tika pārcēlts dienēt uz sapieru mācību bataljonu. Vēlāk Totlēbens dienējis Ilūkstē, pēc tam – Dinaburgā (Daugavpilī), pēc tam - Carskoje Selo (patlaban Puškina – pilsēta uz dienvidiem no Sanktpēterburgas) un Kijivā.

Būdams štābkapteiņa pakāpē, Totlēbens tika pārcelts dienēt uz Sanktpēterburgu, bet 1848. gadā viņu norīkoja dienēt Kaukāzā. 1851. gadā viņš dienējis Varšavā, kur uzturējies tikai vienu gadu, pēc tam atkal atgriezies Sanktpēterburgā.

Slava piemeklēja Eduardu Totlēbenu 1853.-1856. gada Krimas kara laikā, no 1854. līdz 1855. gadam aizstāvot Sevastopoli no Krimā izsēdinātā ārvalstu karaspēka. Praktiski gada laikā viņš saņēmis vairākus paaugstinājumus dienesta pakāpē, tika apbalvots ar vairākiem ordeņiem. Totlēbena nopelns bija nocietinājumu būvniecība, proti, viņš izcēlās kā militārais inženieris. Viņa laikabiedrs, slavenais fortifikators un Beļģijas inženieru karaspēka ģenerālinspektors Anrī Brialmons nosaucis Totlēbenu par 19. gadsimta izcilāko inženieri.

Noslēdzoties Krimas kampaņai, E. Totlēbens pārcēlās uz Kronštati, kur viņam tika uzticēts veikt remonta un atjaunošanas darbus.

Par izciliem nopelniem Baltijas bruņniecība (muižniecība) uzņēmusi Eduardu Totlēbenu savā lokā, bet Rīga un Rēvele / Tallina ievēlējušas viņu par Goda pilsoni.

 Inženiera Totlēbena teorētiskās zināšanas un praktiskā pieredze izrādījās pieprasītas 1877.-1878. gada Krievu-turku kara laikā. Šis karš ar Osmaņu impēriju bija saistīts ar bulgāru un serbu tautas brīvības cīņām. Starp citu, Totlēbens nebija vienīgais Latvijā dzimušais, kas veicinājis Bulgārijas un Serbijas atbrīvošanu no Osmaņu impērijas jūga. Tā, izcilais latviešu dzejnieks Andrejs Pumpurs (1841-1902) pieteicās kā brīvprātīgais pulkā, kas tika nosūtīts palīgā serbiem.

Runājot par Totlēbenu, tad 1877. gada 2. septembrī viņš tika norīkots uz Pļevnu – glābt krievu armiju no iestrēgšanas ieilgušā aplenkumā. Viņš prasmīgi un veiksmīgi vadīja aplenkuma darbus pie Pļevnas un panāca tās kapitulāciju, kas deva lūzumu kara gaitā.

1878. gadā (25 gadu jubilejā kopš atskanējusi pirmā Sevastopoles aizstāvēšanas zalve) Eduards Totlēbens tika iecelts par grāfu.

Eduards Totlēbens bija plaši pazīstams Eiropā. Viņš tika apbalvots ar vairāk nekā desmit ārvalstu ordeņiem. Bet Bulgārijā par E. Totlēbenu ar pateicību atceras vēl tagad. Viņa vārdā, kā norādīts Vikipēdijā, nosaukts bulvāris galvaspilsētā – Sofijā, ciems Pļevnas apgabalā un ielas daudzās Bulgārijas pilsētās.

1879. gadā E. Totlēbens tika iecelts par Odesas pagaidu ģenerālgubernatoru. No 1880. līdz 1884. gadam viņš bija Ziemeļrietumu apgabala ar centru Viļņā ģenerālgubernators. Šeit viņam bija arī savi zemes īpašumi: 1866. gadā viņam sāka piederēt Ķēdaiņu muiža (patlaban – netālu no Ķēdaiņu pilsētas, Lietuvā). Slavens ir skaistais parks Totlēbena īpašumos, kur viņš bija uzcēlis pili un minaretu.

1881. gadā pēc ārstu ieteikuma Eduards Totlēbens devās atveseļoties uz Eiropas dienvidu daļu. Tomēr viņa veselība neuzlabojās un ārsti izrādījās bezspēcīgi.

Eduards Totlēbens ir miris 1884. gada 1. jūlijā (pēc jaunā stila) Bādzodenas kūrortā (Vācijas Impērijā). Nelaiķa mirstīgās atliekas tika pārvestas vispirms uz Viļņu, kur notika nelaiķa apdziedāšana, bet pēc tam – uz Totlebēnu muižu Ķēdaiņos, kur nelaiķis tika apbedīts Ķēdaiņu luterāņu baznīcas kapsētā. Taču vēlāk, kad tika pieņemts lēmums pārapbedīt ģenerālinženiera Totlēbena mirstīgās atliekas Brāļu kapos Sevastopolē, nelaiķis vispirms tika pārvests uz Rīgu, bet jau no Rīgas – uz Sevastopoli.

Eduarda Totlēbena radinieki

Vecāki:

Tēvs – Johans (kriev. Ivans) Totlēbens (vāc. Iohann Heinrich Todleben, 1781-1855) - 2. ģildes tirgotājs, tīringiešu muižnieku dzimtas Kurzemes atzara pārstāvis.

Māte – Anna Sofija, dzim. Zandere (vāc. Anna Sophia geb. Sander).

Informācijas avots: Kurländische Gouvernements Zeitung, 1855.g.

Dzīvesbiedre:

Viktorīne Totlēbena, dzim. fon Haufa (vāc. Elisabeth Victorine Luise Todleben geb. von Hauff, 1833-1907) — barona Ludviga fon Haufa meita, viņš bija Hesenes-Darmštates ģenerālkonsuls Sanktpēterburgā.

Totlēbenu ģimenē ir piedzimuši, saskaņā ar dažādiem informācijas avotiem, 7 vai 9 bērni.

Pie Eduarda Totlēbena pieminekļa Sevastopolē: E. Totlēbena ģimene un kara veterāni (Sevastopoles aizstāvēšanas dalībnieki).

1906. gada attēls no laikraksta “Rigasche Rundschau” ilustrētā pielikuma.

Piemineklis E. Totlēbenam un Sevastopoles aizstāvēšanas varoņiem tika svinīgi atklāts 1909. gada augustā.

Pieminekļa autori: ģenerālis Aleksandrs Bilderlings un tēlnieks Ivans Šrēders.