Ilarions Mihailovs

Ilarions Mihailovs (1864. g. 15. janvārī   Kronštat, Krievijas impērijā – 1923. g. 19. jūnijā  Rīgā, Latvijas Republikā) –  Krievu  un Latvijas armijas pulkvedis

Ilarions Mihailovs beidzis Polockas kadetu korpusu. 1882. gadā viņš iestājās Konstantīna karaskolā Sanktpēterburgā, kuru beidza 1884. gadā podporučika pakāpē. Viņš dienēja 114.  kājnieku pulkā, 1888. gadā viņam piešķīra poručika pakāpi un no šī gada viņš bija mācību komandas priekšnieks, vēlāk – rotas komandieris. 1910. gadā viņš jau bija apakšpulkvedis,  1917. gada jūnijā viņam piešķīra pulkveža pakāpi.

No 1910. gada I. Mihailovs bija bataljona komandieris 116. kājnieku pulkā Rīgā, no 1914. gada  bija frontē, kaujās Austrumprūsijā tika kontuzēts. 1917. gada oktobrī viņš atstāja armiju, pārcēlās dzīvot uz Pleskavu, strādāja par laikraksta līdzstrādnieku.

1918. gada augustā I. Mihailovs ieradās Smiltenē, decembrī pārcēlās uz Rīgu. 1919. gada 19. jūnijā viņš brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, dienēja pulkveža pakāpē, bija armijas aizmugures priekšnieka rīcībā kā vecākais virsnieks sevišķu uzdevumu izpildei. No 1919. gada jūnija bija virsnieks jaunformējamajos spēkos Rīgā, no augusta dienēja 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. 1920. gada janvārī viņu pārcēla uz Kara tiesu pārvaldi, septembrī viņš ir Galvenā štāba virsnieku rezervē, no oktobra – Aizsardzības ministrijas pārraudzībā esošās trūcīgo ģi­meņu, kuru apgādnieki iesaukti karā, apgādes komisijas loceklis. 1922. gada jūnijā I. Mihailovu atvaļināja no dienesta saka­rā ar štatu samazināšanu.

Ilarions Mihailovs miris Rīgā 1923. gada 19. jūnijā.

Apbalvojumi:  Svētā Vladimira  IV šķiras ordenis, Svētā Staņislava II un III šķiras ordenis, Svētās Annas II  un III šķiras ordenis.

Ilarions Mihailovs bija precējies ar Eiženiju Lasmani (1873–1938), ģimenē piedzima meita Jevgēnija (1909).

Informācijas avoti:

LVVA, 5601. f., 1. apr., 4257. l.;

LVVA, 5213. f., 1. apr., 3127. l.

Sk.: Latvijas armijas augstākie virsnieki. 1918–1940. Biogrāfiskā vārdnīca.  Sast. Ē. Jēkabsons, V. Ščerbinskis.  Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998, 330.–331. lpp