Nikolajs Jermolajevs

Nikolajs Jermolajevs  (1867. g. 9. augustā Jekaterinoslavā, Krievijas impērijā – 1958. g. 5. decembrī Nīderlandē) – Krievu armijas apakšpulkvedis, Latvijas armijas pulkvežleitnants.

Nikolajs Jermolajevs dzimis Jekaterinoslavā (no 1926. līdz 2016. gadam Dņepropetrovska, no 2016. gada – Dņipro). Beidzis Jekaterinoslavas reāl­skolu. 1885. gada maijā kā brīvprātīgais iestājās dienēt armijā, 34. kājnieku pulkā, augustā – Odesas kājnieku junkuru skolā, kuru beidza 1887. gadā  podpraporščika pakāpē. Pēc tam viņš turpināja dienēt 34. kājnieku pulkā. No 1889. gada viņš bija virsnieks 116. kājnieku pulkā Rīgā bija podporučiks (1889), poručiks (1892), štābskapteinis (1900), kapteinis (1912), apakšpulkvedis (1915. gada februārī). 1914. gadā kaujās Austrumprūsijā kontuzēts. No 1914. gada decembra bija bataljona komandieris. 1915. gada februārī tika ievainots un krita vācu gūstā, no kura viņš atgriezās 1918. gada decembrī un apmetās uz dzīvi Rīgā.

1919. gada 26. novembrī  N. Jermolajevs sāka dienēt Latvijas armijā kā pulkvežleitnants; dienēja  Vidzemes divīzijas papildu bataljonā. No 1920. gada janvāra  grupas vadītājs virsnieku kursos. 1923. gada oktobrī atvaļināts no armijas. Dzīvoja Rīgā, saņēma pensiju.

1939. gadā kopā ar ģimeni repatriējās uz Vāciju. Pēc kara nokļuva bēgļu nometnē Glāzenbahā (Austrijā). Vēlāk pārcēlās uz dzīvi Nīder­landē.

Nikolajs Jermolajevs  miris 1958. gada 5. decembrī.

Apbalvojumi:  Krievijas Svētā Staņislava II un III šķiras ordenis, Svētās Annas II un III šķiras ordenis.

Precējies ar Emīliju Šulci (1871–1954). Bērni Georgijs (1898–1978) un Anna (1899–1990).

Informācijas avoti:

LVVA, 5601. f., 1. apr., 2543. l.

Sk.: Latvijas armijas augstākie virsnieki. 1918–1940. Biogrāfiskā vārdnīca. Sast. Ē. Jēkabsons, V. Ščerbinskis. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998, 213.–214. lpp.