Sākumlapa > Tēmas > Personas
Vasilijs Sņegirjovs

Vasilijs Sņegirjovs

Vasilijs Sņegirjovs  (1873. g. 23. februārī Kalugā, Krievijas impērijā – 1941. g. 26. decembrī Usoļlagā, KPFSR Molotova apgabalā) – jurists, sabiedrisks darbinieks, Rīgas Krievu teātra direktors 1938.–1940. gadā.

Vasilijs Sņegirjovs, pēc pases datiem, ir dzimis Kalugā. Viņa vecāki bija zemnieki no Kalugas guberņas Medinskas apriņķa Kuzovskas pagasta Kļinu ciema. Dēla dzimšanas brīdī viņi jau dzīvoja Kalugā un varēja izglītot dēlu.

Vasilijs Sņegirjovs ir beidzis Maskavas Universitātes Juridisko fakultāti. Līdz boļševiki sagrāba varu Krievijā viņš dzīvoja Maskavā, viņam bija sava advokāta privātprakse, viņa ienākumi ļāva iegādāties nekustamo īpašumu pilsētas centrā – Suhareva torņa tuvumā.

No 1910. līdz 1917. gadam V. Sņegirjovs bija Konstitucionāli demokrātiskās (kadetu) partijas biedrs.

1918. gadā viņš šķīra laulību ar dzīvesbiedri Matrjonu un aizbrauca uz Kijevu. Par savas aizbraukšanas iemesliem viņš minēja advokāta prakses likvidēšanu un viņa nekustamā īpašuma nacionalizāciju. Viņa bijusī sieva un bērni palika dzīvot Padomju Krievijā.

Kijevā tolaik valdīja hetmanis Skoropadskis, pēc tam – Simons Petļura. Taču Ukrainā valdošais patvarīgais noskaņojums un nenoteiktais stāvoklis mudināja V. Sņegirjovu 1919. gada vasarā doties uz Bulgāriju, pēc tam caur Serbiju un Austriju – uz Vāciju, kur viņš dzīvoja no 1921. līdz 1924. gadam un  sadarbojās ar Berlīnē izdoto emigrantu laikrakstu “Ruļ” (“Руль”).

1924. gada 3. janvārī V. Sņegirjovs ieradās Latvijā. Šeit viņš tūlīt izvērsa aktīvu darbību: 1924. gadā nopirka laikrakstu “Večerņeje vremja” (“Вечернее время”) un drīz vien sāka pārrunas ar N. Belocvetovu par tā tālākpārdošanu, 1925. gadā tā arī īstenojās.

V. Sņegirjovs, nebūdams Latvijas pavalstnieks, mēģināja iesaistīties vietējā politiskajā dzīvē: 2. Saeimas vēlēšanu priekšvakarā viņš pieslējās Krievu Tautas darba partijai, kuras vadībā bija A. Bočagovs un  P. Koreckis. Vēlēšanu kampaņas laikā V. Sņegirjovs aktīvi aģitēja balsot par šīs partijas sarakstu. Taču vēlēšanās neviens šīs partijas kandidāts neiekļuva Saeimā un partijas darbība pakāpeniski pieklusa, lai gan oficiāli tā tika likvidēta pēc Kārļa Ulmaņa diktatūras nodibināšanas 1934. gadā.

Neiekarodams savu nišu politikā, V. Sņegirjovs pievērsās sabiedriskajai darbībai. Viņu visvairāk interesēja Krievu teātra liktenis. 1932. gadā viņš bija viens no iniciatoriem – radīt “Krievu teātra draugu biedrību” un kļuva par tās pirmo priekšsēdētāju. 1938. gadā ar Sabiedrisko lietu ministrijas pavēli viņš tika iecelts Rīgas Krievu teātra  direktora amatā.

V. Sņegirjovs piedalījās arī citu biedrību darbā, piemēram, 1933.–1934. gadā viņš bija Latvijas Krievu Nacionālās Savienības, kas priekšplānā izvirzīja politiskus mērķus un uzdevumus, pēdējais priekšsēdētājs, bet trīsdesmito gadu beigās viņš bija “Krievu slimnīcu biedrības” priekšsēdētājs. Kādu laiku viņš bija arī Krievu juridiskās biedrības Latvijā loceklis. 1939. gadā viņu ievēlēja Rīgas Krievu biedrības (līdz 1939. gadam tā saucās – Latvijas Krievu Nacionālā Apvienība) valdē.

Viņš bija arī Rīgas pilsētas pārvaldes juriskonsults.

1930. gadā V. Sņegirjovs saņēma Latvijas pasi.

Pēc Latvijas aneksijas V. Sņegirjovs zaudēja Krievu drāmas teātra direktora posteni, kā arī viņam nebija iespējas darboties sabiedriskajā dzīvē. Taču viņš turpināja darboties par juriskonsultu, Rīgas pilsētas, kā tagad tā saucās, izpildkomitejā.

1941. gada 14. jūnijā V. Sņegirjovs un viņa dzīvesbiedre (otrajā laulībā) Vera (dzimusi 1905. gadā, pirmslaulības uzvārdā Kazakeviča) tika izsūtīti uz dziļi attālinātu vietu Padomju Savienības iekšzemē. Bijušais Krievu drāmas teātra direktors tika aizvests uz Usoļlagu, kā galvenā apsūdzība viņam tika inkriminēta viņa sabiedriskā darbība Latvijā. Vasilijs Sņegirjovs nenodzīvoja līdz sprieduma pasludināšanas dienai – viņš nomira 1941. gada 26. decembrī Usoļlagā, KPFSR Molotova apgabalā (tagad – Krievijas Federācijas Permas novadā).

Tekstu sagatavoja Tatjana Feigmane

Informācijas avoti:

Правовое положение русских в Латвии. –  Сб. Русские в Латвии. – Рига, 1934, стр. 9-47.

Русский театр в Латвии. – Для Вас, 1935, № 40.

Пути Русского театра в Латвии. – Для Вас, 1936, № 38.

Русский театр в Латвии. – Русский ежегодник на 1938 год. Под ред. С.А. Коренева, И.Н. Заволоко и Н.И. Антипова. Издание Русского национального объединения в Латвии. – Рига, 1937, стр. 39-42.

Русский театр в Латвии. – Русский ежегодник на 1939 год. Под ред.  С.А. Коренева, И.Н. Заволоко, Н.А. Вологина, Н.И. Антипова. Издание Русского национального объединения в Латвии. – Рига, 1938, стр. 41-44.

Русский театр в Латвии. – Русский ежегодник на 1940 год. Под ред.  С.А. Коренева, И.Н. Заволоко, Н.А. Вологина, Н.И. Антипова. Издание Рижского русского общества. – Рига, 1939, стр. 39-41.

А. Перов. Пути Русского театра в Риге. Беседа с директором театра В.И. Снегирёвым. – Для Вас, № 22, 26 мая 1940, стр. 22.

Brīva zeme. – Nr. 110,17-05-1938.