Dmitrijs Grigorjevs

Dmitrijs Grigorjevs (1866. g. 20. janvārī Smoļenskas guberņā / pēc citām ziņā – Rostovā pie Donas, Krievijas impērijā – 1932. g. 2. jūlijā Rīgā, Latvijas Republikā) – Krievijas politiskais un sabiedriskais darbinieks, Krievu emigrantu biedrības Latvijā priekšsēdētājs.

Dmitrijs Grigorjevs ir dzimis muižnieku ģimenē. Viņa tēvs Dmitrijs Grigorjevs (1827–1896), Krimas kara varonis, ieguva ģenerālleitnanta pakāpi, māte Olga bija dzimusi Rosļakova (1843–1905).

Bija domāts, ka  Dmitrijs ies tēva pēdās: viņš  pabeidza Pirmo kadetu korpusu, Pavēla kājnieku kara skolu un Mihaila artilērijas skolu. Taču viņš deva priekšroku civilajam dienestam un nevis militārajai karjerai. 1894. gadā viņš atstāja dienestu poručika pakāpē un kļuva par Smoļenskas apriņķa zemstes priekšnieku (pēc dažiem ziņu avotiem tur esot atradusies dzimtas muiža, kur, iespējams, ir dzimis D. Grigorjevs). Pēc diviem gadiem D. Grigorjevs ieņēma Petrokovas guberņas (Polijas Karaliste) zemnieku lietu komisāra amatu. Darbības lauks šeit izrādījās sarežģīts un Grigorjeva dienesta centība laiku pa laikam radīja vietējo iedzīvotāju neapmierinātību.

Sākoties Krievijas–Japānas karam, Dmitriju Grigorjevu komandēja uz Tālajiem Austrumiem, taču kara darbībās viņam nenācās piedalīties, jo viņš pildīja Sarkanā krusta pilnvarnieka amatu ģenerāļa Kuropatkina  štābā.

Pēc tam D. Grigorjevu iecēla augstajā Arhangeļskas guberņas vicegubernatora amatā, kuru viņš pildīja no 1906. gada 28. janvāra līdz 1907. gada 26. novembrim. Pildot šo amatu, viņš atstāja atmiņas par sevi kā pret iedzīvotājiem cietsirdīgu ierēdni, ar tādu izrīcību viņš cerēja iznīdēt revolucionāro sērgu ar visām saknēm. Īpaši nežēlīgas bija viņa vadībā veiktās rekvizīcijas zemnieku saimniecībās.

Arhangeļskā D. Grigorjevs darbojās nepilnus divus gadus, jo viņu pārcēla uz Vjatkas guberņu – atkal vicegubernatora amatā, šeit viņš bija no 1907. gada 26. novembra līdz 1910. gada 31. decembrim.

Jauns posms D. Grigorjeva karjerā bija 1909. gada tikko kā izveidotā Sahalīnas apgabala gubernators. Sahalīna bija pēdējā vieta viņa valsts dienestā – šajā amatā viņš strādāja no 1911. līdz 1916. gadam. Neilgi pirms viņa stāšanās Sahalīnas gubernatora amatā salā  tika likvidēta katorga, un gubernators sāka prasīt, lai visiem Krievijai piederošās salas pusē (Sahalīnas dienviddaļa līdz pat Otrā pasaules kara beigām bija Japānas jurisdikcijā) palikušajiem  nometinātajiem tiktu atdotas pilsoņu tiesības. Gubernatora D. Grigorjeva darbības laikā Sahalīnā sākās uzplaukums. Tomēr viņš centās panākt, lai viņu pārceļ uz citu dienesta pildīšanas vietu, taču viņa lūgumi netika ņemti vērā. Beidzot, 1916. gada 5. septembrī, pēc vienas versijas – D. Grigorjevs tika atbrīvots no gubernatora pienākumu pildīšanas pēc paša vēlēšanās slimības dēļ, pēc citas versijas – Iekšlietu ministrija nebija apmierināta ar dažiem viņa spriedumiem, kuri neatbilda viņa amata pienākumu pildīšanas prasībām.

Par D. Grigorjeva darbību revolūcijas un pilsoņu kara gados Krievijā daudz kas nav skaidrs un tajā ir baltie plankumi. 1916. gada beigās viņā bija Petrogradā (Sanktpēterburgā), kur viņam bija uzlikts par pienākumu organizēt pārtikas veikaliņus, lai kaut kādi mazinātu tuvojošos pārtikas krīzi. Bija nodomāts, ka šo darbu viņš veiks arī impērijas galvaspilsētā, taču revolucionārie notikumi izjauca šos plānus. Boļševiku varas laikā 1918. gada novembrī  D. Grigorjevu arestēja. Pēc viņa dēla versijas iznāk, ka bēgt D. Grigorjevam palīdzēja sarkano pusē pārgājušais viņa tēva bijušais apsargs. Glābdamies no vajātājiem, D. Grigorjevs devās uz Rīgu, taču 1919. gada janvārī tur vara nonākusi boļševiku rokās. Viņš kopā ar sievu aizbrauca no Rīgas ar angļu kuģi. Pēc admirāļa Kolčaka lūguma viņam bija jāpilda krievu balto armijas pilnvarotā pārstāvja pienākumi Japānā. Aizbraucot no Rīgas, Grigorjeviem nācās veikt ceļojumu turpat vai apkārt pasaulei – tā laikā Lielbritānijas teritoriālajos ūdeņos uz kuģa piedzima viņu dēls Dmitrijs.

Japānā D. Grigorjevs nebija ilgi, jo 1920. gada sākumā Kolčaka armija tika sagrauta. Tā paša gada 20. aprīlī D. Grigorjevs atkal atgriezās Sahalīnā, kur viņš nesekmīgi aģitēja par autonomas Sahalīnas valsts izveidošanu zem Japānas protektorāta. Ar viņa pozīciju nebija apmierināta ne Padomju Krievijā, ne Japānā, iespējams, ka arī Ķīnā. Jau tur, pēc dēla vārdiem, bija D. Grigorjeva nogalināšanas pirmais mēģinājums.  Kādu nakti japāņu  samurajs ielauzās Grigorjevu  dzīvoklī un centās tēvu noslepkavot, taču  atskanējušie kliedzieni nobiedēja slepkavu un samurajs mirklī pazuda bez pēdām.

Piedzīvodams neveiksmi Tālajos Austrumos, Grigorjevu ģimene atgriezās Rīgā. Dzīvesvietas izvēle nebija nejauša, šeit dzīvoja sievas brālis Vladimirs Presņakovs – Tautas padomes un Satversmes sapulces loceklis.

1925. gadā D. Grigorjevs organizēja Krievu emigrantu biedrību Latvijā un vadīja to līdz savas dzīves pēdējām dienām. Viņš bija arī Tautu savienības Starptautiskā darba biroja korespondentu komisijas priekšsēdētājs, viņš veicināja daudzu krievu emigrantu pārbraukšanu uz dzīvi tajās valstīs, kur viņi varēja vieglāk iekārtoties darbā.

Pēc oficiālās versijas D. Grigorjevs priekšlaicīgi nomira jūrmalas vilcienā starp Sloku un Dubultiem. Vagonā viņš bija viens, viņa nāves lieciniekus tā arī neatrada. D. Grigorjevs strādāja Slokā fabrikā un atgriezās mājās Rīgā, kur viņa ģimene dzīvoja nelielā dzīvoklī Puškina ielā 17. Pēc D. Grigorjeva radinieku domām, viņš nemira dabiskā nāvē, bet no slepkavas rokas. Patiešām, aizgājējam bija daudz nelabvēļu, taču tiešu pierādījumu slepkavības lietā nav.

D. Grigorjevs bija divreiz precējies.

Pirmoreiz viņš bija precējies ar Smoļenskas guberņas gubernatora meitu Jekaterinu Sosnovsku (?–1942). Šajā laulībā piedzima divi bērni – Ivans un Jekaterina.

1907. gadā D. Grigorjevs apprecējās ar Olgu Presņakovu. Šajā laulībā arī piedzima divi bērni: Dmitrijs (1919–2007) un Tamāra (1910–1949).

Dmitrijs Grigorjevs bija apbalvots ar septiņiem Krievijas ordeņiem, trim medaļām un 1916. gadā – ar Japānas  Svētā Dārgumu 2. pakāpes ordeni.

Dmitrijs Grigorjevs, viņa sieva Olga un meita Tamāra apbedīti Rīgā, Pokrova kapsētā.

                                                                                                         Tatjana Feigmane

Informācijas avoti:

Дмитрий Григорьев (младший) - видео

Попов Г.П. Губернаторы русского Севера. – Архангельское Северо-западное книжное издательство, 2001.

Энциклопедия Сахалинской области. Григорьев Дмитрий Дмитриевич.

Имена в истории Сахалина. Дмитрий Дмитриевич Григорьев.

Михаил Лощилов. Комиссар Его Величества. – Правда Севера, 18  марта 2015 года.

Михаил Лощилов. Доносчики поневоле. – Правда Севера, 18 октября 2001 года.

Н.С. В взморском поезде внезапно умер председатель общества эмигрантов Д.Д. Григорьев. – Сегодня,  3 июля 1932 года.

Интервью с Дмитрием Григорьевым (младшим) «Дмитрий в кубе». – «Северный комсомолец», 30 сентября 2005 года.

Т. Фейгмане. Русские в довоенной Латвии. – Рига, 2000.