Vladimirs Galkins
Vladimirs Galkins (1877. g. 14. maijā Sanktpēterburgā, Krievijas impērijā – ?) – jurists un sabiedrisks darbinieks.
Vladimirs Galkins beidzis Sanktpēterburgas 1. ģimnāziju, bet 1901. gadā – Pēterburgas Universitātes Juridisko fakultāti, pēc beigšanas viņu pieņēma Pēterburgas Tiesu palātā par tiesu darbinieka amata kandidātu, drīz vien viņu iecēla par Tiesu palātas sekretāru.
1907. gadā viņu nosūtīja darbā uz Rīgu – par Apgabaltiesas prokurora biedru. 1915. gadā viņu iecēla tanī pašā amatā impērijas galvaspilsētā Petrogradā/Sanktpēterburgā. Pirmā pasaules kara laikā V. Galkinam bija uzlikts par pienākumu uzraudzīt īpaši nozīmīgu tiesvedības lietu izmeklēšanu, arī lietas par Muitas statūtu pārkāpumiem. 1917. gadā Jūras lietu ministrija komandēja viņu uz Baku karaostas priekšnieka darbības izmeklēšanai; V. Galkins vadīja arī Grigorija Rasputina nogalināšanas izmeklēšanu.
Pagaidu valdībā V. Galkins tika nozīmēts par Petrogradas apgabaltiesas prokurora amata izpildītāju, viņš bija arī A. Koni vadītās likumu pārskatīšanas komisijas loceklis. 1917. gada vasaras beigās un rudens sākumā V. Galkinam tika uzdots organizēt revīziju slūžu celtniecības lietā Donas upē, tā beidzās Oktobra apvērsuma priekšvakarā.
1911. gadā V. Galkins Rīgā noslēdza laulību ar šejienē dzimušo (1893) Ludmilu Ņesterovu. Viņu laulībā piedzima divi bērni: 1912. gadā dēls Sergejs un 1916. gadā meita Lidija. Galkina dzīvesbiedrei piederēja nekustamie īpašumi Rīgā un Jelgavas apkārtnē.
V. Galkins atgriezās Rīgā 1922. gada 1. janvārī (pēc mājasgrāmatas datiem – viņš ieradās no Bulgārijas). Galkinu ģimene apmetās uz dzīvi Rīgas centrā, Jura Alunāna ielā 2a, māja bija Ņesterovu ģimenes īpašums. Februāra sākumā V. Galkins lūdza piešķirt viņam pavalstniecību, jautājums drīz tika izskatīts. Saskaņā ar Ministru kabineta 1922. gada 6. aprīļa lēmumu V. Galkinam tika piešķirta pavalstniecība.
V. Galkina galvenā aktivitāte Latvijā izpaudās sabiedriskajā dzīvē. Viņš piedalījās Krievu juristu biedrības Latvijā un žurnāla “Likums un Tiesa” izveidošanā, bija Krievu kluba vecāko padomes priekšsēdētājs, Krievu slimnīcu biedrības loceklis, trīsdesmito gadu vidū vadīja krievu lielāko organizāciju “Krievu nacionālā apvienība Latvijā”.
1928. un 1931. gadā V. Galkins nesekmīgi balotējās Saeimas vēlēšanās no “Pareizticīgo un vecticībnieku vēlētāju un krievu sabiedrisko organizāciju” saraksta. 1928. gadā viņš bija iekļauts “Krievu apvienoto organizāciju” sarakstā Rīgas Domes vēlēšanām.
1937. gadā V. Galkins vadīja Puškina komiteju, kas bija dibināta sakarā ar simtgadi kopš lielā krievu dzejnieka nāves. Komiteja veica lielu darbu Aleksandra Puškina dzīves un jaunrades popularizēšanā.
1938. gadā V. Galkinu ievēlēja par Rīgas Kristus dzimšanas katedrāles draudzes padomes locekli.
Trīsdesmito gadu beigās V. Galkins arvien mazāk piedalījās sabiedriskajās lietās. Pēc Krievu gadagrāmatas 1940. gadam datiem, viņš bija vairs tikai Rīgas krievu kluba priekšsēdētājs.
1941. gada februārī V. Galkins repatriējās uz Vāciju. Pagaidām nav ziņu par viņa turpmāko likteni.
Tatjana Feigmane
Informācijas avoti:
LVVA, 2996. f., 7. apr., 3644., 3645. lietas;
LVVA, 3234. f., 2. apr., 11419. lieta;
LVVA, 2942. f., 1. apr., 1749. lieta.
А.П. 60-летие В.В. Галкина. – Сегодня, № 132, 1937, 14 мая;
Русский ежегодник на 1940 год. Под ред. С.А. Коренева, И.Н. Заволоко, Н.А. Вологина, Н.И. Антипова. Издание Рижского Русского общества. – Рига, 1939, стр. 52;
В. Галкин. Убийство Распутина (К десятилетию). – Сегодня, № 294, 1926, 29 декабря.