Jakovs Čapurins

Jakovs Čapurins (1895. g. 30. aprīlī/12. maijā Saratovas guberņā, Krievijas impērijā – 1964. g. 11. novembrī Rīgā, Latvijas PSR) – Latvijas Valsts universitātes (vēlāk Rīgas Medicīnas institūta) Nervu slimību un psihiatrijas slimību katedras vadītājs. Rīgas psihiatriskās slimnīcas galvenais ārsts (1949-1952).

Jakovs Čapurins dzimis Saratovas guberņas Terjajevas sādžā zemnieka Stepana Čapurina (1865-1928) ģimenē. Dienējis Krievijas (1915-1918) un Sarkanajā armijā (1918-1920), studējis un absolvējis 1. Maskavas Valsts universitātes Medicīnas fakultāti (1922-1927). Strādāja par ārstu un galveno ārstu Maskavas 1. psihiatriskajā slimnīcā (1927-1931), par zinātnisko līdzstrādnieku Maskavas P. Gannuškina Klīniskās un sociālās psihoneiroloģijas institūtā (1930-1936) un Centrālajā psihiatrijas institūtā (1936-1941), par iecirkņa ārstu Maskavā un zinātnisko līdzstrādnieku Psihiatrijas institūtā (1944-1949). Aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju (1937).

Latvijā J. Čapurins strādāja Latvijas Valsts universitātē un pēc tam Rīgas Medicīnas institūtā par Nervu slimību un psihiatrijas katedras docentu un katedras vadītāju (1949-1956), Rīgas psihiatriskās slimnīcas galveno ārstu (1949-1952) un Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijas galveno psihiatru. Zinātniskie pētījumi bija veltīti galvenokārt šizofrēnijas problēmām. Bija Latvijas Neiropatologu un psihiatru zinātniskās biedrības priekšsēdētājs, apbalvots ar Goda zīmi „PSRS veselības aizsardzības teicamnieks” (1950).

Jakovs Čapurins mira Rīgā 1964. gada 11. novembrī.

Ērika Tjuņina

Informācijas avots:

A. Vīksna. „Latvijas universitātes Medicīnas fakultāte 1919-1950”.  LU Akadēmiskais apgāds, 2011.