Aleksandrs Liepukalns

Aleksandrs Liepukalns (1892. g. 24. oktobrī Sanktpēterburgā, Krievijas impērijā – 1966. gada 4. maijā Rīgā, Latvijas PSR) – ķirurgs, Latvijas Valsts universitātes un Rīgas Medicīnas institūta Hospitālās ķirurģijas katedras vadītājs, profesors. Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks (1959. g.). 

Aleksandrs Liepukalns ir dzimis Sanktpēterburgā, bijušā zemnieka Fjodora  Liepukalna ģimenē, kurš no Skrundas pagasta Stālmaņu miestiņa savulaik bija devies dzīvot uz Krievijas Impērijas galvaspilsētu.

1912. gadā Pēterburgā A. Liepukalns absolvējis 3. reālskolu un iestājies Sanktpēterburgas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes Bioloģijas nodaļā. Pēc gada viņš pārgājis studēt uz Jurjevas (jeb Tērbatas, patlaban - Tartu) Universitātes Medicīnas fakultāti.

Daudzkārt A. Liepukalna studijas tika pārtrauktas: viņš bija dienējis Krievijas armijā un piedalījies Pirmajā pasaules karā (1915-1916). Pilsoņu kara laikos viņš bijis Sarkanās armijas ārsts (1918-1921).

Ārsta diplomu Aleksandrs Liepukalns saņēmis tikai 1922. gadā - pēc Voroņežas Universitātes absolvēšanas. Šīs universitātes Medicīnas fakultātes ķirurģijas klīnikā viņš strādājis par ordinatoru pie izcilā krievu neiroķirurga Nikolaja Burdenko (1921-1922) un pēc tam par iecirkņa ārstu un slimnīcas vadītāju Voroņežas guberņas Valujku apriņķī (1922-1927).

1927. gadā A. Liepukalns iestājies 1. Ļeņingradas Medicīnas institūta aspirantūrā pie pazīstamā padomju ķirurga akadēmiķa I. Džanelidzes. Pēc aspirantūras beigšanas 1931. gadā A. Liepukalns pārcēlies uz Maskavu un iesākumā strādājis par asistentu (1932-1941), bet pēc tam ieņēmis docenta amatu (1941-1946) 1. Maskavas Medicīnas institūta Hospitālās ķirurģijas klīnikā, kuru vadījis N. Burdenko, tolaik PSRS galvenais ķirurgs.

1937. gadā A. Liepukalns kļuvis par medicīnas zinātņu kandidātu, 1944. gadā – par medicīnas zinātņu doktoru, aizstāvēdams disertāciju tēmā: “Materiāli mācībā par traumātisko šoku”.

Pēc Otrā pasaules kara, profesora Paula Stradiņa aicināts, 1946. gadā Aleksandrs Liepukalns pārcēlies strādāt un dzīvot uz Rīgu. Rīgā viņš vadījis Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātes Hospitālās ķirurģijas katedru; ieņēmis docenta amatu (1946-1949) un profesora akadēmisko amatu (1949-1950). Pēc Rīgas Medicīnas institūta izveidošanas 1950. gadā viņš turpinājis vadīt Hospitālās ķirurģijas katedru.  

1946. gadā uz neiroloģijas nodaļas bāzes A. Liepukalns izveidojis pirmo Latvijā neiroķirurģijas nodaļu – 26. neiroķirurģijas nodaļu Rīgas 1. klīniskajā slimnīcā. Šajā nodaļā bija 30 gultasvietas, profesors vadījis šo nodaļu līdz 1950. gadam.

Profesora Liepukalna zinātnisko interešu loks bijis visai plašs – neiroķirurģija, neatliekamā ķirurģija, traumatoloģija, ķirurģiskās darbības organizēšana.  Nozīmīgs ir viņa ieguldījums sirds un asinsrites sistēmas ķirurģijas un neiroķirurģijas attīstībā Latvijā.  

No 1949. līdz 1959. gadam Aleksandrs Liepukalns izpildījis Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijas galvenā ķirurga pienākumus, pēc tam -  galvenā neiroķirurga pienākumus.

1944. gadā A. Liepukalnam piešķirts PSRS Veselības aizsardzības teicamnieka goda nosaukums, 1959. gadā – Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukums. Kopš 1952. gada viņš bijis Latvijas Ķirurgu zinātniskās biedrības priekšsēdētājs, kopš 1956. gada -  Starptautiskās ķirurgu asociācijas loceklis.

Aleksandra Liepukalna dzīvesbiedre – Sofija Zajeva - mikrobioloģe, medicīnas zinātņu doktore, KPFSR Nopelniem bagātā ārste, Latvijas PSR Valsts prēmijas laureāte par dalību ārstnieciskā preparāta furacilīns izstrādē (1957. g.).  

Profesors Aleksandrs Liepukalns ir miris 73 gadu vecumā 1966. gada 4. maijā un apbedīts Rīgas Meža kapos.

Ērika Tjuņina

No Aleksandra Liepukalna skolnieka, akadēmiķa Viktora Kalnbērza atmiņām:

“Hospitālās ķirurģijas katedrā, kuru vadījis profesors Aleksandrs Fjodorovičs Liepukalns, noslēdzās nākamā ārsta ķirurģiskā sagatavošana. Pasniegšana Hospitālās ķirurģijas katedrā bija ļoti labi organizēta. Visas klīnikas ķirurģiskās nodaļas sniegušas studentiem pilnīgas iespējas papildināt savas zināšanas un praktiski piedalīties darbā. Katedras vadītājs A. F. Liepukalns bija iemantojis neapšaubāmu autoritāti studentu vidū [..] viņš spīdoši lasīja lekcijas [..]. Īpašu ievērību viņš pievērsa ķirurgu pieļauto kļūdu analīzei. Būdams labsirdīgs cilvēks, Aleksandrs Fjodorovičs tanī pašā laikā skaudri иn neiecietīgi nosodīja kolēģu vienaldzīgumu, nolaidīgumu un paviršību attiecībā pret saviem pacientiem [..] vienmēr uzsvēra nepieciešamību atklāti runāt par ārstu kļūdām, analizēt to iemeslus [..].  

Profesoram A. F. Liepukalnam piemita tieksme ieviest viņa vadītajā klīnikā   tajiem laikiem mūsdienīgus medicīnas sasniegumus. Viņš bija pielicis ne mazums pūļu, lai viņa klīnikā uzsāktu veikt plānveida sirds operācijas, ieviestu  mūsdienīgas anestēzijas metodes, osteosintēzes metodes [..].

Savu skolotāju pieminēdams, es pastāvīgi sajūsminos par viņa cilvēcīgumu, sirsnību un gudrību. Aleksandrs Fjodorovičs operēja mierīgi un metodiski.  Pārsvarā viņš veica neiroķirurģiskas operācijas. Operāciju laikā viņa galvenais palīgs bija lieliskais neiroķirurgs Kārlis Arājs. [..]

A. F. Liepukalns bija ļoti prasīgs attiecībā pret klīnikas ārstiem, cenšoties panākt pedantiskumu slimnieku izmeklēšanā, rūpīgu visu slimības simptomu analīzi, uzstādot diagnozi un pieņemot ārstēšanas plānu. Viņš skeptiski izturējās pret konsultantu lomu un uzlika par pienākumu ārstējošajiem ārstiem patstāvīgi domāt un pašiem pieņemt galīgo lēmumu. [..] Viņš bija vadījies no Leonardo da Vinči postulāta: «Tas, kas strīdā atsaucas uz autoritāti, izmanto savu atmiņu, bet nevis savu saprātu».”  

(Виктор Калнберз. Мое время. (Viktors Kalnbērzs. Mans laiks.) Rīga: Medicīnas apgāds, 2013, 71.-86. lpp.).

Informācijas avoti:

Populārā medicīnas enciklopēdija.– Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1985. g.;

A.Vīksna. Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte 1919.-1950. – LU Akadēmiskais apgāds, 2011. g.;

A.Vīksna. Pa ārstu takām.– Rīga: Avots, 1990, 120.-121. lpp.;

Tālivaldis Apinis.  Latvijas neiroķirurģijas pirmā simtgade. – Latvijas Universitātes raksti. 2014, 800. sēj. Zinātņu vēsture un muzejniecība. 17.–23. lpp.;

https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/apgads/PDF/LUR-800_Zin-vesture.pdf

Виктор Калнберз. Мое время. (Viktors Kalnbērzs. Mans laiks.) – Rīga: Medicīnas apgāds, 2013, 71.-86. lpp.